Viņas kontā ir koncerti un izrādes, kuriem Ilva pati veido gan horeogrāfijas, gan tērpus dejotājiem, vasaras nometnes, mūsdienu deju konkurss turpat Milzkalnē, kā arī dažādu projektu īstenošana un Alegorijas dalība Starptautiskās deju organizācijas rīkotajā pasaules čempionātā šovu dejā. Ilvai studija, kas darbojas kā Milzkalnes tautas nama amatierkolektīvs, ir pirmā un līdz šim vienīgā darbvieta, un viņa uzsver, ka ar to ļoti paveicies. Ar domes un audzēkņu vecāku atbalstu Ilvai izdevies neatdurties pret interešu pulciņa izaugsmes griestiem, un tos viņa aizvien cenšas celt uz augšu gan dejotājiem, gan pati sev. «Tāpēc neesam sevi izsmēluši. Visu laiku domāju - kur tālāk?» saka Ilva, kas uz mūsdienu deju raugās kā uz nopietnu sporta veidu, kurā jāiegulda rūpīgs darbs.
Viens jā vai nē
Jau kopš bērnības deja Ilvai likās pats svarīgākais. «Kā vecāki ārā no mājas, tā mūzika ieslēgta; jau no septiņu gadu vecuma veidoju savas horeogrāfijas,» Ilva smaida. Mācības tomēr prevalēja pār ārpusskolas nodarbībām, tāpēc nopietni dejošanai Ilva pievērsās diezgan vēlu - 10. klasē, kad sāka apgūt mūsdienu dejas pamatus studijā Demo Tukumā. «Varbūt tāpēc es arī neesmu no tā visa nogurusi. Varu būt piemērs tiem dejotājiem, kas arī pie manis sāk nākt no piecpadsmit sešpadsmit gadiem. Nekad nav par vēlu. Arī es sākumā nevarēju uztaisīt ne špagatu, ne akrobātikas elementus.»
Pēc 12. klases Ilva izlēma studēt uztura speciālistos RSU. «Gribēju mācīties to, ko varētu izmantot arī tad, ja attiecīgajā jomā nestrādāju, - ja ne darbā, tad vismaz ģimenē, kā sieviete. Savā izvēlē neesmu vīlusies.» Veselības studijām Ilva apņēmās nodoties pilnībā, tāpēc nosprieda - dejošana Tukumā laikam ar to arī beigsies. «Taču viens jā vai nē var izšķirt visu tavu dzīvi,» viņa saka. Demo trenere, kurai regulāri piedāvāja veidot līdzīgas deju studijas citos novados un kura šīs iespējas mēdza piespēlēt savām audzēknēm, ar šādu piedāvājumu nu uzrunāja Ilvu, kas uz to klusībā jau bija cerējusi. «Vai nevēlies nākt uz Milzkalni un veidot tur mūsdienu deju studiju? Es izlēmu - jā, mēģināšu -, lai gan jau biju sākusi samierināties, ka dejošana ir pagātne.»
Ilva sāka rosīties Milzkalnē, reklamēja Alegorijas atvēršanu, aicināja dalībniekus. Uz pirmo nodarbību atnāca septiņi… «Bet laikam vecāki redzēja, cik pozitīvi uzlādēti ir bērni pēc šiem deju treniņiem. Reklāma gāja no mutes mutē,» Ilva saka un stāsta, ka nu jau studijā dejo 60 dalībnieku - sākot no divgadniekiem, beidzot ar pirmo kursu studentiem.
Lai gan kā padomdevējs vienmēr blakus bijusi tautas nama vadītāja Ilze Vekšina, Ilva Alegoriju veidojusi viena. Augot gan dalībnieku skaitam, gan īstenoto projektu daudzumam un sarežģītībai, pienāca brīdis atrast palīgus. Tas sakrita ar laiku, kad bija izaugusi pati pirmā Alegorijas paaudze, un Ilva piedāvāja kļūt par saviem asistentiem diviem talantīgiem jauniešiem, kuri nu palīdz vadīt mēģinājumus un realizēt ieceres. «Man ir divas labās rokas - Katrīna un Aleksejs. Brīnišķīga sajūta, ka kādam varu dot darbu!» teic Ilva.
Līderi izdzīvo skolā
Alegorijas vadītāja neslēpj, ka studijas mērķi aptver gan bērnu «aplipināšanu» ar kustību prieku kā tādu, gan aizvien augstāka mākslinieciskā līmeņa sasniegšanu. «Man līdz šim nav radusies sajūta, ka mums kādā brīdī ir jāapstājas, jāpaliek pie modeļa, kāds bija sākumā, - kārtējais treniņš, kārtējais numurs. Viss šobrīd notiek jau nopietnāk. Gribu, lai bērniem ir sajūta, ka viņiem visu laiku ir mērķis. Bērni ir ļoti talantīgi un gudri, strauji attīstās, un, ja vienā brīdī tas viss paliktu vienā līmenī, dalībnieku skaits strauji samazinātos, jo iestātos rutīna. Svarīgi, lai visu laiku nāk jauni izaicinājumi. Protams, gadās asaras, arī vecākiem nav viegli, jo viņiem arī jāiesaistās. Slodze ir liela, turklāt dejošana jāsavieno ar skolu un labām atzīmēm.» Ilva uzsver, ka cenšas panākt, lai audzēkņi studijā izaug arī kā personības, tostarp iemācās dzīvi uztvert pozitīvi, tikt galā arī ar stresu, krīzēm, traumām u. tml.
Lai gan Ilva, kad sāka veidot studiju, izgājusi arī interešu izglītības pedagogu profesionālās pilnveides kursus, viņa uzskata, ka būt par garīgo līderi nevieni kursi nespēj iemācīt, bet tieši tas viņa saviem audzēkņiem cenšas būt - līderis, kurš attiecīgās situācijās spēj gan visus savākt, gan pats neizsamist. Ceļš uz šādu līderību Ilvai sācies jau mazotnē. «Mana izdzīvošanas skola bija no 1. līdz 9. klasei. Mūsu klases audzinātājs, fizikas skolotājs, vecāku sapulcēs vienmēr teica - mūsu klasē ir pārāk daudz personību uz vienu kvadrātmetru. Mums bija kaujas, prieki, lieli pārdzīvojumi, arī sekmju ziņā bija jātur latiņa, jo sacensību gars skolā tika ļoti kultivēts. Ja tu nevarēji izcīnīt savu vietu un būt līderis, tad mājās katru dienu bija jāiet raudot. Nervi man nostiprinājās jau tad, jo vienkārši nācās,» Ilva stāsta.
No otras puses, deju pasniedzējas darbā viņai daudz devušas arī studijas RSU. Ilva domā, ka sapratne par horeogrāfiju, idejas un iedvesma rodama, strādājot ar sevi, apmeklējot dažādus kursus, seminārus, deju meistarklases, savukārt horeogrāfa formālās izglītības diploms diez vai viņai būtu devis tādas zināšanas psiholoģijā, fizioloģijā, anatomijā, kādas Ilvai ir patlaban. «Dejošana ir fiziski smags sporta veids, ko daudzi nezina. Tā nav veselīga vingrošana, dejotāja ķermenis dabū ciest, mēdz būt problēmas, traumas. Ja es tās nesaprastu no medicīnas viedokļa, es būtu daudz nedrošāka,» Ilva saka un piebilst, ka pēdējos gados jauniešu veselības stāvoklis uzkrītoši slīdējis uz leju. «Tas ir viss kopā - slodze, pārtika, miegs, stress, tas, ko sabiedrība no jauniešiem prasa. Ārpusskolas nodarbībās mēs to redzam visvairāk - kas ar bērnu notiek un cik viņš ir gatavs izturēt, koncentrēties.»
Pasaules čempionāts gaida
Izturība Alegorijā vajadzīga arī tāpēc, ka mērķu ziņā ir pārkāpts pāri līnijai, aiz kuras atpakaļceļa nav. Pagājušā gada rudenī studija pārstāvēja Latviju pasaules čempionātā šovu dejā, kas notika Prāgā. «Tā ir kā olimpiāde, kur sacenšas valstis. Ja dejotāji ir savām acīm redzējuši, kas notiek pasaulē, ko dara citi, tad ir grūti latiņu nospraust zemāk.» Latvija šovu dejā no pasaules atpaliekot par gadiem divdesmit, tomēr Ilva ir pārliecināta, ka mūsu jaunieši ir gana talantīgi, lai sasniegtu pasaules līmeni un čempionātā spētu cīnīties par kausiem. Alegorija pērn 25 valstu konkurencē izcīnīja astoto vietu. Šoruden čempionāts notiks Vācijā, bet dalība tajā ir gan finanšu, gan izpratnes audzēšanas jautājums. «Es gribētu, lai vecāki, varbūt arī valsts šo sporta veidu sāk uztvert arvien nopietnāk - tikpat nopietni kā bērnu sūtīšanu hokejā vai daiļslidošanā. Par to jāturpina stāstīt un izglītot,» Ilva saka.
Triju mēnešu vasaras brīvlaiks dejotājiem ir par garu, tāpēc mēģinājumi notiek arī jūnijā, savukārt augustā nu jau divus gadus Ilva kopā ar asistentiem organizē vasaras nometni Deja, iedvesma un mēs, kas domāta gan Alegorijas dejotājiem, gan citiem interesentiem. Īpaši tam viņa nodibinājusi biedrību Zelta soļi, palīdz arī pašvaldība un sponsori. Bērni nometnē nodarbībās pie labiem horeogrāfiem iepazīst dejas daudzveidību un «uzlādē baterijas» mācību gadam. Savukārt Ilva nometni uztver kā kārtējo izaicinājumu sev pašai - kā to uztaisīt ar katru reizi labāku, aizraujošāku, vērtīgāku.
Vai viņa nevēlas sevi izaicināt, veidojot deju studiju kā uzņēmumu, biznesu? «Es nevarētu teikt, ka tas mani nesaista. Bet tuvāko gadu laikā es droši vien vēlētos sasniegt tādu brīdi, ka man ir vairāki palīgi un es pati varu būt kā mākslinieciskā vadītāja gan šeit, Milzkalnē, gan, iespējams, arī citur. Es gan domāju ne tik daudz, kā pašai kļūt par kaut ko vairāk, bet kā nodot savu vietu citai paaudzei,» Ilva saka un atzīst - patlaban darāmā Alegorijā ir tik daudz, ka fiziski un cilvēciski viņa nevarētu būt vēl arī kaut kur citur. Turklāt Ilvai ir ļoti svarīgs laiks, ko pavadīt kopā ar ģimeni - vīru un dēliņu. Pat ja tā ir «pasīvā atpūta», ko brīvajā laikā nereti izvēlas daudzi sportisti un dejotāji.