Visai bieži gadās dzirdēt pārmetumus, ka politiķi vai ierēdņi kādā jautājumā nav ņēmuši vērā sabiedrības vēlmes vai tieši otrādi - lēmumu pieņēmuši publiska spiediena rezultātā. Brīžiem kāda politiska izšķiršanās tiek veiksmīgi veicināta ar tikai dažu personu parakstītām atbalsta vēstulēm, taču tikpat bieži saskaramies ar varas ignorējošu attieksmi pret daudzu simtu, pat tūkstošu cilvēku viedokli.
Kas tad īsti ir sabiedrības viedoklis? Kas to reprezentē? Pārdesmit populārāko Twitter lietotāju paustā attieksme šajā sociālajā tīklā? Vairāki simti piketētāju pie Saeimas vai Ministru kabineta? Partijas, arodbiedrības vai nedaudzās uz visas sabiedrības interešu pārstāvniecību pretendējošās nevalstiskās organizācijas, par kurām ne vienmēr zināms, kas tās dibinājis, cik tajās biedru, kas tās finansē un kā interesēs?
Ar partijām daudzmaz skaidrs - biedru tajās maz, taču caur to dalību vēlēšanās mēs varam tikt skaidrībā par vēlētāju skaitu, ko tās reprezentē. Vismaz ievēlēšanas brīdī, jo, kā varam pārliecināties no Reformu partijas reitinga krituma piemēra, vēlētāju uzticību var izšķiest vējā dažos mēnešos. Nereti ir gadījumi, kad gribētos, lai būtu iespēja izveidot reālu, no kādām grupu interesēm - arī partijām - brīvu sabiedrības pārstāvniecības modeli.
Nesen piedzīvojām neveiksmīgu mēģinājumu par visas sabiedrības interešu pārstāvjiem nodefinēt četras publiski labi zināmas personības. Taču, tikpat ātri kā izveidota, Zolitūdes traģēdijas sabiedriskās izmeklēšanas komisija darbību izbeidza. Pēc pirmās neveiksmes Delnas vadītājs bija apņēmības pilns kopā ar Providus šādu komisiju veidot no jauna, ja vien valdība būtu gatava deleģēt tai plašas pilnvaras informācijas iegūšanai no valsts institūcijām. Ja iniciatīva nāk tikai no pāris organizācijām, jautājums par to, ko tās īsti pārstāv, aktualizējas vēl vairāk.
Cits piemērs attiecas uz organizācijām, kas reprezentē tiešām plašu noteiktas sabiedrības daļu. Šajās dienās ir izskanējuši Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas iebildumi pret veselības ministres Ingrīdas Circenes palikšanu amatā, apšaubot viņas virzīto veselības aprūpes finansēšanas reformu atbilstību sabiedrības interesēm. Zinot ministres līdzšinējo uzstājību savas ieceres īstenošanā, maz ticams, ka šo organizāciju viedoklī šoreiz ieklausīsies, kaut nenoliedzami tas balstīts veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju kompetencē par prognozējamām reformas negatīvajām sekām. Līdzīgi tika ignorēta uzņēmējus pārstāvošās LTRK uzstājīgā prasība nepalielināt mikrouzņēmumu nodokli.
Vērojot notiekošo, acīmredzams, ka sabiedrības atbalsts vai iebildes kādai iniciatīvai Latvijā kalpo nevis kā demokrātijas instruments kvalitatīvāku lēmumu pieņemšanas nodrošināšanai, bet gan brīvi manipulējams arguments lēmumu pieņēmējiem: kad domas sakrīt ar sabiedrības viedokli, var jauki «izrotāties» pat ar dažiem atbalstītājiem. Taču, kad kādas intereses ir svarīgākas, var neņemt vērā arī publiski plaši akceptētu viedokli.