Saistībā ar notikumiem Ukrainā Eiropas Savienībai (ES) pēdējās nedēļās izteikti pārmetumi par pārāk izvairīgu, novēlotu utt. nostāju. Iespējams, Ukrainas gadījumā kritika ir pamatota, toties ir tēmas, kurās ES politiskā vadība, ar to saprotot Eiropas Komisiju un Eiropas Padomi, ir gana naska uz viedokļu paušanu un spiediena izdarīšanu. Tiesa, par šīm tēmām kungi varēja tieši paklusēt, jo paustais demonstrē dīvainu izpratni par nāciju pašnoteikšanās tiesībām un kvēlu vēlmi šīs tiesības ignorēt kaut kādu «lielās politikas» kombināciju vārdā.
Runa ir par nepieredzētu spiedienu uz Skotijas iedzīvotājiem, lai viņi neiedomātos septembrī paredzētajā referendumā nobalsot par neatkarību. Var saprast Lielbritānijas valdības un politiskās elites noraidošo nostāju, jo runa ir par viņu valsti, turklāt Londonas argumenti vismaz līdz šim ir bijuši korekti (piemēram, ka neatkarīgā Skotija nevarēšot saglabāt sterliņu mārciņu kā maksāšanas līdzekli, lai ko teiktu atdalīšanās piekritēji). Bet kādā sakarībā savu pilnvaru termiņa noslēgumu sasniegušais Barrozu atļaujas publiski draudēt skotiem, ka Skotijas uzņemšana ES būšot «gandrīz neiespējama»? Pirmkārt, Eiropas Komisijas vadītājs nav tas, kurš par to var tik droši izrunāties, - redzama ir pilnvaru pārsniegšana. Otrkārt, kā tad ar demokrātiju? Cilvēki var pieņemt lēmumu, kuru paši vēlāk nožēlos, kas varbūt ir pārsteidzīgs, neapdomīgs utt., bet tādas ir viņu tiesības!
Sekojot līdzi debatēm Lielbritānijas presē, man arī liekas, ka atdalīšanās piekritēji pārvērtē neatkarīgas Skotijas ieguvumus un nenovērtē riskus. Tomēr tad ir jācīnās šajā argumentu un pretargumentu laukā, jo kāda, atvainojiet, skotiem daļa par to, ka pozitīvs (t. i., par labu neatkarībai) referenduma iznākums iedrošināšot kataloņus balsot par savu neatkarību viņu referendumā mazliet vēlāk šogad? Un tā nav skotu problēma, ka Brisele ir sabijusies, ka Skotijas atdalīšanās veicināšot pašu britu eiroskepticismu. Ja Skotija atdalīšoties, maisam (separātismam Eiropā) būšot gals vaļā. Šāda vervelēšana apliecina Briseles elites intelektuālo vājumu un nespēju runāt ar cilvēkiem. Proti, separātisma idejas patiesi ir bijušas ne tikai Apvienotās Karalistes vai Spānijas darba kārtībā, tomēr Itālijas, Francijas u. c. politiķi ir spējuši iekšpolitisku diskusiju rezultātā pierādīt vēlētājiem, ka vēlme atdalīties nav pati labākā doma. Briseles histērija par skotiem liecina, ka elite vēlas rīkoties pēc principa: «ja mēs nemākam pārliecināt par savu taisnību, tad vienkārši aizliedzam».
Jāsecina, ka politiskajai elitei ērta status quo saglabāšana ir svarīgāka par cilvēku tiesībām, un tas savukārt rada jautājumu - kur šādai attieksmei ir robežas? Tātad apstrīdēsim tiesības uz pašnoteikšanos, jo mums, redz, tas rada neērtības. Tad varbūt apstrīdēsim arī citas tiesības, ja tās var izraisīt «nevajadzīgas problēmas»? Jo vienkāršais mirstīgais, raugi, pats nezina, kas viņam noderīgs, un var sastrādāt visādas aplamības.
Jācer, ka ES politiskie līderi saprot, ka šāds domāšanas veids vairāk raksturīgs tiem politiskajiem režīmiem Austrumeiropā, kurus viņi it kā nosoda.