Nedēļas nogalē divreiz piedalījos koku stādīšanas talkās un atcerējos sajūtu, kad, mācoties skolā, labākie skolnieki stundu laikā tika sūtīti stādīt mežu. Arī tagad sajūta bija pacilāta, var teikt, pat patriotiska, jo darīju labu darbu kopā ar skolas bērniem, izciliem sportistiem, radio un bankas cilvēkiem. Viens no mežziņiem teica: mēs šodien darām Dievam tīkamu darbu, varbūt mums par to tiks kas atlaists.
Tomēr atmiņā uzplaiksnīja četras kailcirtes, kuras redzēju, braucot no Vecumniekiem uz Bausku, īsā ceļaposmā. Mežinieki teica, ka dziļāk masīvos to ir vēl vairāk. Koku stādīšana mežā nav viegls darbs, neskatoties uz to, ka Latvijas mežu rīcībā ir moderni «stobri», kas padara procesu ritmisku un rotaļīgu - nospied sviru, aizkrīt aizvirtnis, ar kāju iespied cauruli zemē, ielaid «stobrā» priedes stādiņu un nospied pedāli, atliek tikai piemīdīt, lai saknes nesakalst.
Darbojāmies pulciņos, viens rīkojas ar «stobru», citi piegādā stādiņus un piemīda. Kāds strādādams dziedāja, kāds strādāja klusēdams, es strādāju apstulbis. Manas palīdzes sūkstījās, ka par tik smagu darbu dabūšot tikai zupu un vispār kāpēc tas jādara. Ierosināja mest stādiņus tāpat zemē, gan jau tāpat augšot un tikšot ātrāk pie zupas. Jautāju, vai botānikas stundās nestāsta, ka koki ražo skābekli, ko mēs elpojam. Stādot kokus, mēs būtībā palīdzam sev un arī valstij (arī sev), kas kokus ļauj cirst un pārdot.
Tāpat kā meitenēm, mums bieži var trūkt izpratnes, ko un kāpēc mēs darām, kā darīt labāk. To var mainīt, nākot kopā un vienojoties darbos, kas nerada šaubas par to noderīgumu un labumu visiem - latviešiem, krieviem, pārtikušiem un tiem, kam vajadzīgs atbalsts. Mežs un tā kopšana var kļūt par vienu šādu labumu. Latvijas meži ir apguvuši priežu stādu audzēšanu, kociņi tiek izaudzēti no sēklas līdz gada vecumam, to varētu pārvērst par ienesīgu nozari. Priedes vajag valsts un privāto mežu atjaunošanai, arī citzemju silos tām vieta atrastos. Gandrīz visi stādiņi sagulst Latvijas zemē, eksportējam pavisam nedaudz. Privātam meža stādītājam tie nav pieejami, nepietiek. Arī «astoņdesmitlatniekus» varētu iesaistīt meža stādīšanā, lai Latvijā nepaliek nevienas kailcirtes.