Vāgneram ir opera Dievu mijkrēslis. Nosaukums asociē ja ne gluži tuvību ar Visaugstāko, tad katrā ziņā īpašus apstākļus, kuros izredzētie var uzdot biklus jautājumus kādai, kā mēdza teikt, augstu svaidītai personai, kurai ir tiešais vads, sarkanais telefons, nenoklausāmā līnija ar visaugstākajiem. No pustransā teiktiem vārdiem tulkojams vienkāršo ļaužu nākotnes paredzējums.
Ļoti tuvu Dievu mijkrēslim bija LTV otrdienas raidījums 1:1, kurā izteikt pārspriedumus, ieteikumus un ko nu sirds kāro tika aicināta dzejniece Māra Zālīte. Spriežot pēc dzirdētā, viņa tā kā uzupurējās ņemt medija lomu starp augstākiem spēkiem un vienkāršo tautu.
Pustumša studija, biedējoši iesarkanas sāngaismas, sakramentāli ievadvārdi, un seanss var sākties.
Vēlēšanas tagad esot dzīvības un nāves jautājums. Vēlēt neiešana būšot valsts nodevība. Var piekrist, vienīgi dažādos veidos šo mantru dzird pirms katrām vēlēšanām. Te vairs nedarbojas Dievu mijkrēslis vai kāds orākuls, bet vienkāršais «vilks aitās», kas skan jau n-to reizi. Pat ganu krancis vairs i ausi nepaceļ.
Acīmredzot runāts tiek ne tikai Augstākā, bet visu debesu pulku vārdā - mēs domājam, mēs neprotam, mēs esam aizmirsuši... Var noprast, ka tur augstumos arī nekas cilvēcisks nav svešs. Nikni tiek šaustīti viltvārži, kuri arī tā kā pretendētu uz Dievu mijkrēsli, vismaz dzejniecesprāt. Raimonds Pauls varētu paklusēt, tik daudz partiju mainījis, ārprāts! Te gan jāpiebilst, ka meistars iemanījās neiestāties pat komunistos vecajos laikos atšķirībā no... nu labi. Pievērsīsimies atkal pareģojumiem, ar kuriem neiet īsti tik gludi, kā vēlētos. Tiesa, labs ir konstatējums - es domāju, ka visi domā, ka Bērziņš nav tas īstais Prezidents. Tā ir tīra manta! Tikai retajam ir spējas izjust, ko VISI domā.
Programmas vadītājs, lai arī pietiekami godbijīgs un bikls, tomēr nav atbilstoši sagatavojies, par ko saņem pamatotus aizrādījumus. Filmiņas gabalā dzejnieces teiktais esot izrauts no konteksta, un nevietā atgādināts par aizlaikos izteiktu Latvijas ceļa cildinājumu - vai es tā teicu? Tiešām? Nu tad neko...
Kad nu vēl pateikts, ka par sīkuļiem nav jābalso, jo tad nobalsos par ienaidniekiem, pats labākais nāk galvenajā uzstādījumā - ko tad nu drīkstētu vēlēt. Īsi un skaidri - balsot vajag par tiem, kas pie varas. Mazliet tā kā apjūk pat visādi korektais Rēdera kungs... ē... Jā, jā, esot sperts milzonīgi plats solis uz pašattīrīšanos, pirmo reizi tik daudz sakarīgu cilvēku esot savākts vienuviet. Daudz darīts, lai atbrīvotos no visādām ekonomiskām elitēm un tā... Nu, sīki krikumiņi jau varbūt ir, bet par to nevajadzētu aizvainoties, jo... MUMS TAK IR SAVA VALSTS. Vienkārši cilvēki teiktu - es uz mutes..., atvainojiet, bet kāds šai valdībai sakars ar valsts izcīnīšanu?
Ja neskaita partiju bezmaksas sviesta avīzes, tādu nekritisku slavas oratoriju par valdīšanas darbu sen nebija nācies dzirdēt. Turklāt ar dzejiskām krēmrozīšu metaforām izcakotu.
Tomēr tas ir tikai šķitums cilvēkam, kuram nav tiešā vada ar augstākiem spēkiem. Dzejniece caur mijkrēšļa kodu gribējusi vien norādīt uz stingro pasaules kārtību, kas darba dunā piemirsusies, proti - valdīšana ir no Dieva un kā tāda arī pieņemama.
Jutām bažas, ka nu uzradies par PAREIZO VIEDOKLI vēl pareizāks, tomēr gluži tā nav. Zālītes kundzes viedoklis nav pareizais, tas ir ABSOLŪTAIS.
*ļoti neatkarīgs konsultants