Ceļā uz turieni gan bija vairāk. Daži iekāpa metro, bet neizkāpa vajadzīgajā pieturā, un ir aizdomas, ka neizkāpa nemaz. Kopumā uz Latvijas izlases pirmajām trim spēlēm Maskavā bijis tikai daži simti fanu. Straujš Latvijas līdzjutēju skaita kritums novērojams, kopš pasaules čempionāta formāts mainīts uz vismaz septiņām spēlēm. Braukt uz visām izlases spēlēm ir dārgs prieks, tāpēc daudzi izvēlas konkrētas spēles, un Maskavā pirmās trīs bija pret spēcīgiem pretiniekiem, pret kuriem uz panākumiem necerēja. Viena daļa līdzjutēju 10. maija rītā devās atpakaļ uz dzimteni, bet viņu vietā gaidāms nākamais pievedums. Prognozē, ka mačos ar Šveici, Dāniju un Kazahstānu līdzjutēju būs vairāk.
Pie citiem aspektiem, kas ietekmējis fanu skaitu, ceļojumu organizētāji min bailes no Maskavas, kas esot bijušas nepamatotas, par ko pārliecinājušies atbraukušie, krievu valodas nezināšana, lai gan Maskavā itin labi varot iztikt arī ar angļu valodu vien (par šo man pašam nav pārliecības, bet uzrunātie fani tā saka), un... alus netirgošana arēnā. Daudzi atbraukušie cerējuši, ka spēles pārtraukumos varēs nopirkt alu fanu teltīs un tad atgriezties arēnā, taču nepiekāpīgie apsargi tādās reizēs atpakaļ vairs nelaiž. Situācijā, kad ir jāizvēlas starp alu un hokeju arēnā, ne tuvu ne visi Latvijas fani izvēlas pēdējo. Sak', fanu teltī pārsimts metru attālumā no halles arī var redzēt maču. Un itin labi uz lielā ekrāna.
Latviju mačos ar Zviedriju un Čehiju atbalstīja arī vietējie līdzjutēji, taču pret Krieviju bija pavisam cits stāsts. Mūsu faniem gribēja atņemt munīciju, jo pēkšņi izrādījās, ka ar bungām arēnā cilvēkus iekšā nelaiž, lai gan pirmajās spēlēs tā nebija problēma. Arī apsargu nodiktētie atļautie bungu izmēri atšķīrās, un diviem dažāda lieluma sitaminstrumentiem pietrūka pavisam nedaudz, lai tos ienestu arēnā.