Teiksim, no Polijas režijas klasiķa - gigantiskas personības visā XX gs. Eiropas kino - Andžeja Vajdas godināšanas un viņa jaunās filmas Valensa. Cerības cilvēks/Walesa. Man of Hope pasaules pirmizrādes, kas notika, pašam Polijas eksprezidentam un bijušajam Solidaritātes līderim, kā arī viņa kundzei klātesot.
Diskutējams uzstādījums
Nē, 86 gadus vecais Andžejs Vajda nav mainījis savas daiļrades prioritātes un ķēries pie dokumentālo filmu veidošanas. Valensa. Cerības cilvēks ir pamatīga, grodi nostrādāta spēlfilma - biogrāfisks stāsts par jaunu Gdaņskas elektriķi, kurš 70.-80. gados Polijā kļūst par būtisku nacionālās identitātes simbolu un opozīcijas līderi cīņā ar komunistisko režīmu. Leha Valensas lomu tēlo viņam vizuāli ļoti līdzīgais aktieris Roberts Veckevičs, viņa kundzi - sešu bērnu māti - aktrise Agņeška Grohovska. Var, protams, diskutēt, cik mākslinieciski pilnvērtīgs a priori ir uzstādījums veidot biogrāfisku filmu par vēl «dzīvu un veselu» vēsturisku personību un vai tas savā veidā neatgādina totalitāru režīmu aizraušanos ar vadoņu kultu, veidojot biogrāfiskas filmas, uz kuru pirmizrādēm var ierasties paši filmas varoņu prototipi. Lai šādi pārspriedumi paliek kino vēstures lekcijām, jo režisors Andžejs Vajda ir ļoti labā radošā formā - laiks, kurā Polija atbrīvojās no komunisma ietekmes, ir viņa paša pieredzēts un izdzīvots. Arī filmā ir nevainojami panākta 70.-80. gadu noskaņa, precīzi radīta vide - rindas pie veikaliem, pārtikas trūkums, nabadzība, Drošības komitejas darboņi, partijas bosi -, filma pārliecinoši atsauca atmiņā jau krietni pabalējušās ainas no manis pašas agrīnās bērnības.
Filmas darbība noslēdzas 80. gadu sākumā, par tās kulmināciju kļūst Nobela prēmijas piešķiršana Leham Valensam, ko uz Oslo dodas saņemt viņa sieva, kura pēcāk, atgriežoties Polijā, tiek pakļauta pazemojošai kratīšanai. Stilistiski filmā ir gan dokumentālie kadri, gan to imitācijas, tās attēls stilizēts «retro tonalitātē» - krāsu blāvums gluži fiziski rada aukstuma, arī apdraudētības sajūtu. Balvu, ko Venēcijā pasniedza Andžejam Vajdam, ir sponsorējis viens no festivāla atbalstītājiem (Persol), kaut Andžeja Vajdas nopelni kino vēsturē ir nenovērtējami - vairāk nekā 50 filmu -, to vidū - Pelni un dimanti/Ashes and Diamonds (1958), Dzelzs cilvēks/Man of Iron (1981), Katina (2007) u. c. Valensa. Cerības cilvēks Venēcijā tika demonstrēts ārpus konkursa programmas, publikai sveicot gan Andžeju Vajdu, gan Lehu Valensu.
Ramsfelda paradoksi
Nozīmīga Venēcijas festivāla konkursa programmas tendence ir ne tikai plašs tematikas klāsts, nevairoties no visekstrēmākajām un izaicinošākajām tēmām, bet arī vairāku dokumentālu filmu iekļaušana konkursa programmā. Plašu uzmanību Venēcijā piesaistīja pazīstamā amerikāņu dokumentālo filmu režisora, oskarotā Erola Morisa, darbs The Unknown Known/Nezināmais zināmais. Tas ir bijušā ASV aizsardzības sekretāra Donalda Ramsfelda portretējums, īpaši koncentrējoties uz viņa lomu Džordža Buša administrācijā no 2001.-2006. gadam, kad Amerika piedzīvoja gan 11. septembra traģēdiju, gan uzsāka karu Irākā. Kaut filmas struktūru veido padziļināta intervija ar paradoksus un āķīgus citātus bārstošo Ramsfelda kungu, tas ir vien pamatmateriāls, no kura Moriss izveidojis jēdzieniski blīvu vēstījumu, turklāt izvairoties no liekas didaktikas. Filmā daudz izmantoti un arī grafiskā veidā vizualizēti Ramsfelda citāti, verbālie paradoksi, kurus bijušais politiķis bārstīt bārsta, iegūstot ļoti apjomīgu darbu par tēmu - personības nozīmē vēsturē. Filma The Unknown Known jau saņēmusi atzinīgu kritiķu vērtējumu un tiek uzskatīta par vienu no festivāla potenciālajām līderēm.
Reālie varoņi
Atzinīgi ir jāvērtē arī otra konkursa programmā iekļautā dokumentāla filma - itāļu Sacro Gra - Romas nomaļu iedzīvotāju portretējums, kas uz mūsdienu Itālijas problēmām skatās daudz oriģinālāk un arī formas ziņā atraktīvāk nekā, teiksim, Itālijas pārstāve konkursa programmā - populārā režisora Džanni Amelio filma Vientuļais varonis/L ' interpido/A Lonely Hero.
Ja izvērtējam šī festivāla tendences, jāsaka, ka festivāla organizētāju lēmums atsvaidzināt tradicionālo konkursantu - spēlfilmu - formātu ar divām dokumentālajām filmām un arī japāņu animācijas darbu Vējš pieņemas spēkā/Kaze Tachinu bijis vieds. Spēlfilmu aizraušanās ar šokējošu tematiku (incests, nekrofilija, vardarbība - to visu dāsni piedāvāja filmas konkursantes) ir sasniegusi to punktu, kurā tiešām jāprasa: ko tad tālāk? Varbūt atpakaļ pie dokumentālisma?
Sīkāk par Venēcijas festivāla filmām - uzvarētājām lasiet ceturtdienas Kultūras Dienā, savukārt par vēl vienu pārsteigumu Venēcijas festivāla ārpus konkursa programmā - kvalitatīvu dokumentālo filmu Ukraina nav bordelis/Ukraine is Not a Brothel, kas preparē kailprotesta grupas Femen aizkulises, - jau tagad var lasīt www.diena.lv.