Žurnālistikas ētika liedz pārāk skarbi kritizēt kolēģu veikumu, kur nu spriest, ir vajadzīgs viņu darbs vai nav. Ja raidījums Kas notiek Latvijā? notiktu privātā televīzijas kanālā, tā vispār būtu tīri telekompānijas iekšējā lieta. Taču Jāņa Dombura raidījums notiek sabiedriskajā televīzijā. Par raidījuma veidošanu valsts televīzija samaksā ar nodokļu maksātāju naudu. Līdz ar to Dombura raidījuma nākotne nav privāta lieta. Ne tikai tāpēc, ka raidījums pēdējos desmit gados tik tiešām ir bijis nozīmīgs valsts sabiedriskās domas forums, bet arī tāpēc, ka kolēģa Jāņa Dombura raidījumu apmaksā visa Latvijas sabiedrība.
Šādam raidījumam tiešajā ēterā ir jābūt. Tautā raidījums ir iesaukts par Domburšovu. Tomēr tiešā ētera formāts neļauj šo raidījumu nosaukt par šovu, taču padara nozīmīgu ne tikai no žurnālistikas, bet arī Latvijas demokrātijas viedokļa. Būtu nepiedodami, aizbildinoties ar vajadzību uzlabot raidījuma «interesantumu», padarīt šo raidījumu par iepriekš ierakstītu šovu. Tad tiešām rastos bažas, ka raidījums kļūst par safrizētu manekenu sabiedrisko attiecību platformu.
Tiešais ēters atklāj daudz. Tiešais ēters daudz parāda. Tiešajā ēterā ir grūti melot. Lai cik mediju treniņos satrenēti un pareizi safrizēti politiķi sasēžas raidījuma krēslos, tiklīdz ieslēdzas kameras, viņi paliek viens pret vienu ar skatītāju.