Drūmi baironiskais valdzinājums
Par klasiku mēdz dēvēt darbus, kas kanonu nevis nostiprina, bet apgāž. Taču reizēm, lai nokļūtu klasikas kategorijā, pietiek būt gana brīvdomīgam un savā jomā pirmajam. Romānam Drakula izdevies paveikt tiklab vienu, kā otru, tomēr par klasiku to galvenokārt dēvē viena žanra - fantāzijas un pārsvarā viena tās novirziena - tā dēvētās vampīrliteratūras - adepti. Tiesa, pēdējo priekšstatus visbiežāk veido nevis 1897. gadā publicētais romāns, bet tā neskaitāmās vēlāku laiku ekranizācijas - sākot no mēmā kino klasikas Nosferatu 1922. gadā līdz pat iespaidīgajai 1992. gada filmai Brema Stokera Drakula. (Tiek lēsts, ka grāfs kinovēsturē darbojies vismaz 217 filmās - visai iespaidīga ekrāna pieredze!) Taču lielākajai daļai šo filmu ar grāmatu kopīgs ir tikai viens - grāfa Drakulas, kuru pats Stokers neapšaubāmi bija gribējis atainot kā augstākajā mērā nepievilcīgu antivaroni, tēla drūmi baironiskais valdzinājums, uz kā uzķērās gan 20. gadu dekadenci pārdzīvojusī publika, gan 90. gadu postmodernisma nogurdinātais skatītājs.
Taču, metot priekšstatus pie malas, Brema Stokera romāns būtu dēvējams par klasiku kaut vai tikai tālab, ka no folkloras tēlainības biezās zupas izfiltrējis pilnasinīgu (piedodiet kalambūru) un dzīvotspējīgu tēlu vai, runājot komercterminos, produktu, ko nekavējoties uz pilnu slodzi metās ekspluatēt sajūsmināti visa veida izklaides industrijas pārstāvji. Savās vampiroloģijas atklāsmēs Stokers nebija pirmais - viņu apsteidza gan Bairona laikabiedrs Džons Polidori ar darbu Vampyre, gan tautietis Šeridans Lefanu ar īsromānu Karmilla. Taču tieši Stokera izauklētais Drakula izrādījās tik dzīvelīgs, ka mūsdienās pat tā īpašvārds kļuvis par sugasvārdu, un tikai retais atsauc atmiņā vārda pirmo likumīgo īpašnieku - ne visai humāno Transilvānijas valdnieku, kuru Stokers pēc nāves tik veiksmīgi mitoloģizēja. Vārdam turklāt pielipis arī bagātīgs mītu un atribūtu kultūrslānis, ko par kanonisku uzskata visa mūsdienu vampīrkultūra, sākot ar Annas Raisas romānu ciklu Vampīru hronikas - darbiem, kas piešķīra vampīrtēmai šarmanti dekadentas romantikas auru, - un beidzot ar skumjacaino tīņvampīru bariem, kas pēdējā laikā siro pa jauniešu literatūru.
Revolucionārs darbs
Drakula ne tikai radīja ikonogrāfisku tēlu - tas arī citos līmeņos bija reti drosmīgs darbs. Karalienes Viktorijas valdīšanas laika puritānisma rūdītā sabiedrība nevarēja neatšifrēt romāna visai vāji slēpto seksuālo zemtekstu, kas ir iedarbīgs, par spīti (vai pateicoties) tam, ka primitīvs. Īpaši amizanta situācija atklājas, pavērojot romāna tēlu sistēmu. Notikumu epicentrā rosās divas jaunas sievietes, bariņš jaunekļu, viens vecāks kungs un viens vampīrs. Abas sievietes veido spilgtu sievietes seksualitātes plusa un mīnusa, tēzes un antitēzes pretnostatījumu. Viena no jaunajām dāmām - Lūsija - par padošanos instinktiem tiek sodīta. Apses mietu sirdī sievietei, kas atdodas nepazīstamam, lai arī šarmantam kungam, vai ne?
Lūsijas tēlu vēl košāku iekrāso trīs vampīrdāmas, ar kurām grāfa pilī sastopas jurists Džonatans un kuras atklātā tekstā piedāvā tiklajam jauneklim gluži neiedomājamas baudas. Lūsijas baltā dvīne Mīna toties neizrāda nekādu tieksmi uz koķetēriju un aizstāj to ar slavinājumu skaidrajam prātam un šķīstībai, tāpēc no apses mieta tiek pasargāta. Tomēr arī Mīnas balto pieri labu laiku rotās Kaina zīme - sods par ļaušanos grāfa nekrietnajām darbībām, kuras, tekstam mazliet piepalīdzot ar iztēli, mūsdienu žurnālos raksturotu kā «pozu 69».
Romāna vīriešu tēli ir krietni vien bālāki. Līgavainis Džonatans, kura stāsts šķietami virza sižetu, kā arī pārējie meiteņu pielūdzēji veido galvenokārt anonīmu masu, bet vecais profesors van Helsings uzstājas viedā moralizētāja lomā (gluži loģiski, jo gadu skaits viņam neļauj ieņemt aktīvi seksuālu lomu), tādējādi sanāk, ka vienīgais īstais vīrietis romānā, pretendents gan uz Lūsijas atklāto, gan Mīnas slēpto seksualitāti ir pats Drakula! Pēc šī secinājuma vairs neizbrīna tas, ka rumāņu mitoloģijas dzīvā miroņa un kapeņu monstra tēls mūsdienās pārvērties par sieviešu ideālu.
Drakula bija revolucionārs darbs arī divos citos aspektos: pirmkārt, tas savaldzināja lasītāju ar prasmīgi izmantotu dokumentalitāti, proti, romāns sastāv no «autentiskām» dienasgrāmatām, vēstulēm, telegrammām, avīžu izgriezumiem; šis paņēmiens piešķir sižetam teju taustāmu uztveramību un kāpina spriedzi, jo lasītājs jebkurā mirklī zina tikai tik daudz, cik kārtējā fragmenta autors, un pats ir spiests šos bilžu mīklas gabaliņus sakārtot vienotā ainā. Šis paņēmiens glaimoja lasītāja saprātam, vienlaikus kāpinot stāstījuma ticamību. Otrs revolucionārs solis bija iestrādāt šausmu tēlus XIX gadsimta lasītājam labi pazīstamā ainā - drošajā, modernajā pasaulē, kurā darbojas tālaika augstās tehnoloģijas - rakstāmmašīna, vilciens un telegrāfs, bet reliģisko pārliecību pamazām grauj brīvdomības kults un tehnoloģiju progress. Tieši šai racionālajā vidē ielaužas pārdabiskais faktors ne vairs reliģijas cildenajā, bet šausmu paralizējošajā aspektā.
Augšāmcelšanās ideja iemanto šaušalīgi bioloģiskus vaibstus, bet Bībeles citāts «asinīs ir dzīvība», ko romānā lieto apsēstais grāfa māceklis Renfīlds, iegūst sākotnējai pretēju nozīmi - ar asinīm dzīvība tiek ne tikai dota, bet arī atņemta, tās vietā dodot jaunu, nedabisku dzīvību. Šis kontrasts starp racionālo un fantastisko pamudinājis kritiķus vampīra tēlā saskatīt iemiesotas visdažādākās «racionālās» XIX gadsimta cilvēka bailes - no imigrācijas viļņa (un no tā izrietošās «asins atšķaidīšanas»), no sieviešu neatkarības centieniem (skaisto vampīreņu erotiskajos tēlos), no oficiāli aizliegtās, bet pagrīdē plaukstošās seksuālās daudzveidības, no aristokrātijas dekadenti parazītiskā, bet valdzinošā tēla utt. Drakula ir romāns - mīts, romāns - simbols un romāns - standarts. Taču, neraugoties uz to (un atšķirībā no otra ikonogrāfiska XIX gadsimta fantāzijas romāna - Mērijas Šellijas darba Frankenšteins jeb Modernais Prometejs), Drakulu joprojām var lasīt ne tikai kā literatūrvēsturisku kuriozitāti. Asinssūcējs grāfs, pateicoties Stokeram, beidzot ir ieguvis kāroto - nemirstību.