Sargā no vistu vanaga
Ap vienpadsmitiem Druvās rīta solis jau apdarīts. Juris izrāda trušu sprostu, kur salmos paslēpušies nesen dzimušie trusēni. Saimnieks saka - nav vairs vecie laiki, kad Druvās bija ap simts trušu. Tagad uzturēt mājas zaķus sanāk par dārgu, veterinārmedicīnai cenas sakāpušas griestos, nereti sprostus atlauž un trušus saplosa klaiņojošie suņi. Juris vedina uz kūti. Tur rāms miers un kārtība. Saimnieks paplikšķina pa sānu brūnaļai, noglauda krēpes Puisītim, ielej ūdeni mazo pīlīšu traukā, pastumj drošībā melno kaķpuiku, kurš maisās govslopiņiem starp kājām un atver durvis uz kūtspagalmu. Tur uz visām pusēm pamūk pīles, zosis un vistas. Saimnieks iesaka griezt ceļu abiem tītariem, kuri jau draudīgi nāk uz mūsu pusi. Juris šos paslavē: «Dusmīgi un nešpetni, bet sargā mājas putnus no vistu vanagiem.» Juris paņem rokā vistiņu raibulīti. Tā esot trīs gadus vecā mazdēla Jančuka īpašums, jo puisēns šo vienīgo varot noturēt rokās.
Saimniekā jaušama paļāvība pasaules lietu kārtībai un apziņa, ka Druvās, ar pārliecību un mieru darot ikdienas darbus, abi ar sievu Maiju mierīgi vadīs vecumdienas.
Juris Epro ir Sibīrijas bērns: «Manus vecākus no Alūksnes izsūtīja 1949. gadā, un es tajā gadā piedzimu Amūras apgabalā, Tigdas rajonā. Sibīrieši mēdz teikt, ka jūnijs vēl nav vasara, bet jūlijs vairs nav vasara, taču auglīgajā zemē īsajā siltuma laikā latvieši paguva izaudzēt tomātus, gurķus, kartupeļus, brālis maisiem nesa zivis no upes. Izdzīvojām.»
Latvijā Juris atgriezās 1957. gada pavasarī. Pabeidza skolu un Smiltenes tehnikumu, mācījās Lauksaimniecības akadēmijā, dienēja, atgriezās un sāka strādāt par agronomu kolhozā Ropaži. Te iepazinās ar Maiju un kā iegātnis sāka saimniekot sievas dzimtas mājās Druvās: «Šī ir koka māja. Tā degusi gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā, tagad apšūta ar ķieģeļiem.»
Aug jaunā saimniece
Epro pārim izauguši dēls Andris un meita Vineta. Viņi dzīvo Rīgā. Aug nākamā paaudze - mazdēls Jānītis un mazmeita pirmklasniece Laura. Juris spriež: «Kolhozu laikos drīkstējām turēt tikai vienu govi. Iedomāties nevarēju, ka man reiz būs tik raibs ganāmpulks!» Juris lopiņus savā saimniecībā neskaita: «Labi, ka vismaz zinu, cik mums ir govju! Visi paēduši, padzirdīti, miers un āmen.» Saimniecības lepnums ir trīs Latvijas zilās govis. Pēc izslaukumiem Epro nedzenas, daļu piena no gotiņu pupiem izsūc telēni, pietiek pieniņa arī pašiem un kaimiņiem.
Maija no steliņģa izved gražīgo ērzeli. Šetlandes ponijs Puisītis atpirkts no kāda leiša, kurš niķīgo radījumu grasījies vest uz kautuvi. Ponijs uzdāvināts Laurai, bet laikam pie vecā saimnieka lopiņš sists, jo ir nešpetns, visiem kož, jātniekus met zemē, respektē tikai Maiju un nekad nedara pāri Laurai. Īsts kundziņš, lauku darbos neiet, tam esot traktors, tikai Lauriņa ar poniju palaikam izjāj pa ganībām. Ar mazmeitu Juris lepojas: «Kā no Rīgas atbrauc, tā kūtī iekšā. Visām gotiņām devusi vārdus - Mika, Migla, Vilsons, Rio, Rāviņa, Prince, Velsa… Lauru interesē lauku dzīve, viņa slauc govis, visur palīdz. Būs laba saimniece.»
Jurim visa dzīvā radība mīļa. Pat kurmjiem, kas pļavās sacēluši zemes rakumus, saimnieks neko nepārmet, visiem jādzīvo. Vajagot tikai rakumus laikus, kamēr zeme mīksta, nošļūkt. Lopiņi Druvās saradušies pamazām: «Neesam Breša zemnieki, nekad netiecāmies paplašināties, tā sanāca, bet tagad gan klāt vairs neņemsim. Jāsāk samazināt. Kauli kļūst stīvi. Esošie savu dzīvi nodzīvos, un tad jau pietiks.»
Īstu pārliecību Jura Epro balsī gan nesaklausu. Kas gan būs Druvas bez dzīvās radības visapkārt?