Atgādinot nesenu pagātni
Ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi kopš 1989. gada, kad Marina Kosteņecka tika izvirzīta PSRS tautas deputātu vēlēšanās kā Latvijas Tautas frontes kandidāte. Kopš LPSR presē parādījās čekistu inspirēti raksti par «tautas nodevēja meitu». Toreiz savās brīvības alkās bijām vienoti ar tiem krieviem, kas mums palīdzēja atgūt savu valsti un bija kopā ar mums gan vieglos, gan grūtākos brīžos. Tā bija Marina Kosteņecka, kurai lēja virsū samazgas - un tie bijām mēs, kas diemžēl daļēji ticēja apmelotājiem. Iedomājieties, kā tas skan no mūsdienu viedokļa, kad informācija par visu tautību izsūtītajiem ir kļuvusi daudz plašāk pieejama! Kad jau droši zinām, ka tālaika valodas Osobij otdel izplatīja, lai gan latviešu, gan krievu acīs diskreditētu, kā saka Dainis Īvāns, «[..] jauko rakstnieci, kas gribēja un prata aizstāvēt latviešus, tā graujot Maskavas oficiozu mītus par mazo «fašistu» republiku». Bet arī tie bijām mēs, kas tolaik ievēlēja Marinu Kosteņecku PSRS Augstākajā padomē - un tie bijām mēs, kam rakstniece, šajā postenī tikusi, palīdzēja atgūt savu valsti. Tālaika peripetijas jau bija piemirsušās. Bet pat tolaik man savā naivumā likās, ka prastās čekistu insinuācijas nekādi nevar skart TĀDUS cilvēkus kā Marina Kosteņecka, cilvēku, kuru es cienīju un apbrīnoju jau tad, kad pusaudzes gados skatījos dokumentālo filmu Neglītais pīlēns - cilvēka bērns, kuras scenārija autore bija Marina Kosteņecka. (Ja neatceraties, atgādināšu - tā bija filma par bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, kuri, pateicoties zīmēšanas skolotājam, spēja izteikt savas emocijas un domas krāsās - un tas tajos tālajos laikos, kad par mākslas terapiju nerunāja!) Man likās, ka rakstnieci pašu šīs tenkas un apmelojumi neskar, ka viņa stāv tam pāri. Un sajutos patiesi pārsteigta, kad, lasot šo brīnišķīgo grāmatu, uzzināju, cik ļoti Marinai Kosteņeckai bija sāpējušas šīs nelādzīgās publikācijas, cik dziļi tās bija viņu ievainojušas.
Prasme ieraudzīt sauli
Vēstules no mājām lielākoties ir fragmenti no Marinas Kosteņeckas mātes Jekaterinas un tēva Grigorija vēstulēm. Viņus izšķīra īsi pirms Marinas piedzimšanas, tēvu kā dzimtenes nodevēju nosūtot uz 25 gadiem spaidu darbos gulagā, bet māti, kura burtiski pēc dažām dienām dzemdēja mazo Marinu, atstājot brīvībā. Meita tēvu pirmoreiz sastapa desmit gadu vecumā, un kopā viņiem sanāca pavadīt tikai nepilnus sešus gadus.
Protams, pēc kara grūti klājās visiem, bija tādi laiki. Taču ne visi notiekošo spēja uztvert tik gaiši, ar tādu pateicību par katru niecīgāko prieciņu. Un man jādomā - kas bija tas spēks, gaišuma avots, no kura vieni dzēra un dāsni dalījās ar citiem, bet otri nespēja to ieraudzīt. Marinas Kosteņeckas vecāku sarakste ir kā īpaša dāvana ikvienam no mums. Arī šaurpieres krieviem. «[..] palūdz Naniņu [māti], lai viņa kaut pa pusstundiņai rītos, pusdienojot un vakaros tevi pamazām radina apgūt vismaz latviešu valodas sarunvalodu. Tas nav mans untums, bet sena un dedzīga jau pirms tavas dzimšanas izauklēta vēlēšanās, lai mans bērns prastu kaimiņtautu valodas NE SLIKTĀK par savu dzimto - krievu valodu,» 1954. gadā no nometnes deviņgadīgajai meitai raksta tēvs.
Mātes sīkumos aprakstītās ikdienas dzīves mazie prieki un bēdas, mazās meitenes vēstules nekad neredzētajam, tomēr tik sirsnīgi mīlētajam tētim un abu vecāku domu apmaiņa par bērna audzināšanu - tik cilvēciski, tik gaiši. «Audzini mūsu meitu lepnu kā ērglēnu, bet ne paštaisnu, ne liekulīgu.» Un pretī stāsts par mazās Marinītes sasniegumiem skolā, par zīmējumiem, par uzstāšanos radio. «Radini Marišu saudzēt ģimenes mieru, saudzēt tevi, upurēt personīgo egoismu,» raksta Grigorijs, tūlīt atvainojoties, ka pamāca sievu.
Pat zinot, ka beigās jau viņiem izdosies sastapties, ka būs vēl daži gadi kopā, šī grāmata atstāj tikpat spēcīgu un paliekošu iespaidu kā Annas Frankas dienasgrāmata. Varoņu sirdsskaidrība ļauj izprast to, kāpēc Marina Kosteņecka ir tieši tāda, kādu mēs viņu pazīstam: emocionāla, tieša, sirdsgudra un nepievarama. Jo nāk no tādas cilts. No sudraba laikmeta. No dvēseles bruņiniekiem.
Vēsture, ko negribas atcerēties
Lasot šo grāmatu, dalījos iespaidos ar vairākiem cilvēkiem un biju dziļi pārsteigta, ka daudzi pašreizējie divdesmitgadnieki nezina, kas ir Marina Kosteņecka, kur nu vēl par tik tāliem Latvijas vēstures gadiem kā 1989. Tāpēc ir prieks, ka grāmatas beigās ir nodaļa, kas veltīta pēdējo padomijas gadu notikumu izklāstam, pieminot Černobiļas katastrofu, Ribentropa-Molotova pakta slepeno pielikumu izcelšanu dienasgaismā un citas svarīgas lietas, kas jau pamazām sāk apklāties ar aizmirstības plīvuru. Pieminēti arī cilvēki, kuru darbības sekmēja mūsu valsts atjaunošanos - daudzi no viņiem NEBIJA latvieši un pat nebija Latvijas iedzīvotāji.
Ceru, ka Vēstules no mājām, mierīgi un dokumentāli atgādinot reālus mūsu valsts vēstures faktus, rosinās arī viskarstākās galvas abās mūsdienu barikāžu pusēs atcerēties - ir labi, ja vari lepoties ar savu tautu un zemi. Un vēl lielākam lepnumam būtu jābūt tad, kad spēj saskatīt un saprast, ka arī citas tautas pārstāvji mīl šo zemi kā savu vienīgo dzimteni.
P.S. Paldies Jums, Marina Grigorjevna, par šo grāmatu!