Katrā mazpilsētā sava
Krīze ir makam vai CV, nevis sirdij - Lelde saka un salej krūzītēs tēju. Sena paskata kanniņai ar koka rokturi klāt piekabināta birka ar četru latu cenas zīmi. Tas, ka liekam to lietā, pirms kāds no pircējiem to paspējis iegādāties, nevienu šeit nemulsina. Lelde saka, ka lietoto mantu tirgošanu izvēlējusies arī simpātiskuma dēļ, nevis tikai tādēļ, ka tas ir pateicīgs dižķibeles risinājums, jo sanāk lētāk. Sirdslietu ideju Lelde noskatījusi, gadu strādājot par auklīti Norvēģijā. «Tur katrā mazā ciematā ir tāda lietoto mantu bodīte, kur tirgo pilnīgi visu, vēl kundzīte uzcienā ar pankūkām, kamēr tu prāto, ko pirkt.» Doma par Sirdslietām marinēta, līdz izspraukusies pašā gada sākumā. Pēdējais grūdiens sākt biznesiņu bijusi atziņa, ka tās draudzenes, kas tagad ir bezdarbnieces, bet agrāk strādājušas bankās un citos cienījamos darbos, nu beidzot nodevušās lietām, kas viņas allaž interesējušas. «Viņas cakina, dara to, ko jau sen gribējies,» stāsta Lelde. Viņa nospriedusi, ka šis būs īstais brīdis, kad vērt vaļā Sirdslietas, kuras mazpilsētā pilda arī sociālo funkciju, ceturtdienās aicinot dāmas vakarēt pie tējas krūzēm. «Mēs filcējam, dāmas runā par to, kā kādai gājis 86.gada ballē, nevis par vīriem, kas sēž mājās un neko nedara. Runājam par sirdslietām, nevis valsts problēmām,» Lelde uzskaita. Nu līdzīgas vietas parādījušās gan galvaspilsētā, gan arī citās Latvijas mazpilsētās.
Ģimenes štellīte
Pirmo šoku vietējiem Lelde sagādājusi ap Ziemassvētkiem, kad ar pašdarinātām adventes skaistumlietām stāvējusi pilsētas tirgū. «Kurš tad šito uz galda liks?» par čiekuru dekoriem vaicājusi kāda kundze. Uz Leldes galdiņa nevarēja atrast nevienu klasisko skuju vainagu ar četrām svecēm, tās visas bija žurnālos noskatītas neierastas idejas, ko viņa, topošā vizuālās mākslas skolotāja, bija papildinājusi pēc sava prāta. «Liela noieta toreiz nebija, tikai liels šoks. Un es pie sevis nospriedu - o, baigi labi! Tātad nekā tāda Saldū nav bijis, tad jau ar laiku tam varētu būt liela piekrišana,» viņa smejas. Ar ideju par bodīti pusstundas laikā izdevās aizraut māsīcu Agnesi, un nu, piesaistot arī Agneses vīru Aldi, viņiem ir «īsta ģimenes štellīte». Lelde strādā kā individuālais komersants, tam ir vairāki plusi, galvenokārt vieglāka grāmatvedības kārtošana un vienkāršāka iesākšana - vajadzējis tikai sakasīt no ģimenes budžeta naudu pirmajai telpu īres maksai un precēm. Tā kā tās ir lietotas, Lelde var tirgoties bez PVN, un tas palīdz laikos, kad pircējam cena ir ļoti svarīga.
Apskatītāju netrūkst
Veikalā ir divu veidu lietas - ir saldenieču pašu darinātas rotas un ir no Skandināvijas atvestas lietotas mēbeles un interjera sīklietas. Preces no Skandināvijas importē Talsu partneri un Sirdslietām tie acīs iekrituši, jo atvesto mantu sortiments ir atšķirīgs un izturīgs. Ļaudis to novērtē, un cilvēku plūsma pieturas laba. Aldis stāsta, ka mēdz iegriezties arī pa kādam pircējam no Rīgas vai citām Kurzemes pilsētām, jo dzirdējuši par veikaliņu. Bijis arī kāds amerikānis. «Ir pastāvīgie klienti, ir tādi, kas ienāk un uzreiz saka, ka aura laba. Tikai apgrozījums varētu būt labāks,» spriež Aldis. Pagaidām labās dienās ienākumi mērāmi 40 latos, taču viņš cer, ka kādu dienu pircēju maki atkopsies.