Varbūt kāds jaunāks redzējis viņas ekscentrisko «padomju buržuāziskās inteliģences» kundzīti Kiras Muratovas traģikomēdijā _Skaņotājs_ (2004), par kuru viņa, kas sevi tagad, palikusi bez sava teātra, raksturo ar vārdiem «profesionāla bezdarbniece», saņēma Krievijas gada labākās aktrises balvu. Vēl šaurāks loks būs to, kuri lasījuši literātes Allas Demidovas desmit grāmatas (viņa bija pirmā, kas sarakstīja monogrāfijas par Vladimiru Visocki un Inokentiju Smoktunovski, riskēja ielauzties akadēmiskās zinātnes teritorijā, sacerot izcilu Annas Ahmatovas poēzijas analīzi - divsējumu darbu _Ahmatovas spoguļi,_ kuru augstu vērtē rūdītākie literatūrzinātnieki), kaut gan, piemēram, manā agrā jaunībā uz mākslām orientēto vidū neizlasīt tā laika, 80.gadu sākuma, «intelektuālo bestselleru» - Demidovas grāmatu _Otra realitāte_ par aktiera profesiju - bija vienkārši kauns. Vēl tagad šad tad pašķirstu eleganto, melno sējumiņu, kuram ievadā ir Tarkovska slavinoša atsauksme par «iespējams, gudrāko no man zināmajām aktrisēm». Un atrodu tur šādus vārdus: «Es augstu vērtēju nevis tos aktierus, kas uz skatuves eksponē tikai sevi un vienmēr spēlē «es dotajos apstākļos», bet gan tie, kas spēj radīt no sevis distancētu tēlu-fantomu». Demidovas aktiertehnikas meistarklases (kas būtībā ir garīgās enerģijas koncentrēšanas un noraidīšanas skatītājam treniņš) ir plaši pieprasītas rietumu aktieru skolās.
Pēc Tagankas teātra bēdīgi slavenās šķelšanās 1994.gadā «bezdarbniece» Demidova ne tikai strādāja Parīzes Comedie Francaise un sadarbojās ar augstākās raudzes rietumu režisoriem, bet bija pirmā, kas noorganizēja savu antreprīzi - pirmo legālo privāto teātri Maskavā, kuru nosauca - A. Kā sākuma burtu un, protams, savu iniciāli. Un tas bija ļoti labs teātris. Gadu tūkstošu mijā Demidova iekļāvās pasaulslavenā teātra estēta Anatolija Vasiļjeva vadītajā Dramatiskās mākslas skolā, teātrī, kurā beidzot nospēlē savu sapņu lomu Hamletu.
Tagad Demidovas misija ir, aktrises vārdiem runājot, «pretoties bezgaumībai un masu kultūras zombējošajam stulbumam» un «neļaut aiziet bojā krievu vārda, valodas kultūrai». Tāpēc viņa lasa dzeju un ir vituozi izkopusi šo krievu teātrim tradicionālo publiskās daiļlasīšanas kultūru. Turklāt tā ir arī iespēja atklāt klausītājiem aizvien jaunas literatūras pērles - gan laika gaitā piemirstās no viņas dievinātā Sudraba laikmeta, gan padomju gados neizskanējušās - Demidova bija pirmā, kas poētiskajos vakaros atļāvās lasīt cenzūras aizliegtos Ahmatovas un Cvetajevas lielformāta darbus.
Būdama «profesionāla bezdarbniece», vairākus gadus Demidova divas reizes nedēļā, svētdienās un pirmdienās, lasa «krievu dzejas antoloģiju» (klausīties: www.moskva.fm), aktīvi brauc «viena aktiera teātra» viesizrādēs gan Krievijā, gan Eiropā. Tas, ka Demidova Rīgā, Jesajas Berlina simtgades svētku ietvaros, rīko poēzijas vakaru, ir ekskluzīvs notikums - aktrise gan repertuāra atlasē, gan «savas dzīves notikumu» izvēlē ir kaprīza, jo radusi strādāt visaugstākās atdeves režīmā.
Nobeigumā citāts no Demidovas: «Es mīlu spoguļus. Taču mana attieksme pret tiem ir mistiska. Japāņu No teātrī pirms izejas uz skatuves ir ierīkota īpaša spoguļistaba. Aktierim, spoguļojoties daudzajos spoguļos, ir jāprot koncentrēt sevī šos daudzos atspīdumus vienā vienīgā enerģijā, un tikai tad viņš drīkst doties uz skatuvi.» Šovakar mums ir iespēja vērties tīra kristāla spogulī.
Dzejas vakars