Taisnības labad jābilst, ka Kārlis Vērdiņš, kurš mums piedāvā savu doktora disertāciju _Bastarda forma_ (saīsināts nosaukums), pats ir objekts, proti, dzejnieks, kuram ir interese un drosme visnotaļ mīklaino poēzijas zemi izsijāt pa graudam, apskatīt zinātniski. Varbūt tāpēc mana interese ir pastiprināta, atceros, ar kādu kāri un kaisli pētīju kādreiz ar grūtībām sadabūtu dzejnieka un teorētiķa S. T. Kolridža _Biographia Literaria._ Bet tās nebija sarežģītās mūsdienas...
Teorētiskums, kas ir baudāms
Par Kārļa Vērdiņa neatkarīgo attieksmi pret dzejprozas savdabīgo vietu un lomu dzejas vēsturē liecina jau citāts uz grāmatas pēdējā vāka, kurā šis starpžanrs - starp prozu un dzeju - apzīmēts ne visai glaimojošā vārdā «bastards». Runājot par Vērdiņa attieksmi pret jebkuru apskatāmo materiālu, tas nav nekas jauns, viņš allaž ir pratis nostāties pozitīvā opozīcijā vai apstrīdošā partnerībā ar nolūku palikt maksimāli neatkarīgam un brīvam viedokļa izvēlē. Acīgam pētniekam šāda nostāja tik tiešām palīdz apiet emocionāli tonētus spriedumus un lietišķi fiksēt loģiskas pretrunas vēsturē jau atzītu autoru darbos. Šī tad arī ir simpātiskā noskaņa, kas savādā kārtā Kārļa Vērdiņa teorētisko, tātad pelēcīgo ekskursu dzejprozas dzimtas kokā dara baudāmu un pieejamu.
Patiesībā žanru saplūšanas fenomens nav nemaz tik vienkārša mūsdienu kultūras iezīme, tā ir cieši saistīta ar pēdējo divu gadsimtu vidējā izglītības līmeņa strauju augšanu un vēl straujāku tehnoloģiju attīstību, kas arī ir noteicis rakstītā vārda kultūras un kulta iedibināšanos, un, runājot par literatūras teoriju, mēs ļoti bieži runājam par to vārdu, kas ir projicēts uz papīra, mēs runājam par šīs projekcijas attīstību un metamorfozēm. No šāda viedokļa skatoties, dzejproza noteikti nav bastarda forma, tas ir veselīgs, pilnvērtīgs, ar tēvu un māti, runāto un domāto vārdu projekcijas uz papīra attīstības posms. Cik ilgs vēl būs šis attīstības posms, neviens to nezina, skatoties datorā, es pieļauju, ka reiz mēs runāsim par digitālo mutvārdu tradīciju, un tad visi iepriekšējā laikmeta rakstītā vārda žanri tik tiešām būs salikti pa plauktiņiem...
Varbūt tieši tāpēc Kārļa Vērdiņa attieksme pret dzejprozas žanru ir ļoti piesardzīga un zinātniski precīza, galu galā ir loģiski neiespējami noteikt tāda žanra robežas, kura pretrunas laužas ārā jau nosaukumā. Kad kāds zinātājs kādam nezinātājam pirmoreiz pateica, ka eksistē skudrulācis, viņš, protams, samulsa... Tāpēc vajag pētīt un izzināt. Grāmatas sākumā Kārlis Vērdiņš tūlīt norāda, ka «dzejproza attīstījusies kā pretrunīgs katra autora individuālā stila ietekmēts žanrs» (51. lpp.), kas vēlreiz netieši apliecina pabeigta mākslas darba izšķirošo lomu savas formas jeb projekcijas galarezultāta pašveidē. Pēc kā šis galarezultāts, brīnums, par ko mēs visi priecājāmies, izskatās, to noskaidrot ir intelekta spožā priekšrocība.
Neaprobežojas ar citātiem
Kārļa Vērdiņa izsmeļošais skaidrojums par dzejprozas formālajiem elementiem, kas to šķir no prozas un dzejas, ir aizraujošs arī tajā aspektā, ka mēs no cita redzesleņķa varam aplūkot turpat visu latviešu dzejas vēsturi, kas apskatāmā priekšmeta ietvaros sapludināta ar atbilstoša laika literārajām tendencēm pasaulē. Turklāt lieliska ir doma neaprobežoties ar citātiem, bet piedāvāt dažādu laiku latviešu un ārzemju dzejprozas antoloģiju, kas arī lasītājam ļauj pilnvērtīgi spriest līdzi autora domu gaitai. Mani tikai joprojām dīda jautājums, kā varētu noteikt tā saucamo šķietamo prozu, ja es būtu vien dzirdējis Māra Melgalva deklamējumu: «Kāpēc veca, šķība čība uzbāzta uz sētas staba? Lai jums laba veselība un vēl daudz kā visa laba...» (266. lpp.)