Sabojātās dzīves
Pirms pieciem gadiem Paula kopā ar vīru laimīgi devās uz Rīgas pilsētas Dzemdību namu (RDN), viņi nenojauta, ka turpmāk audzinās guļošu bērnu. «Kad parādījās bērna galviņa, ārste tādā kā palēcienā ar elkoni, izmantojot visu spēku, sāka man zem ribām sist bērniņu laukā. Kad mazulis bija ārā, viņš bezspēcīgi gulēja uz puncīša. Es viņiem prasīju: «Kāpēc jūs neko nedarāt? Viņš taču neelpo!» Tikai kad vairākkārt biju pajautājusi, atbrauca intensīvās terapijas ārsti un sāka elpināšanu. Bērniņš tika pilnīgi sasists, viņam asiņoja nieres un bija bojātas visas smadzeņu daivas.» Tikusi pāri pirmajam šokam, Paula pamanīja, ka viņas vēders no vienas vietas nosēts ar zilumiem, taču tas bija nieks salīdzinājumā ar to, kāds izskatījās bērns: «Viņa galvaskauss izskatījās tā, it kā kāds būtu paņēmis mālu un iespiedis tur iekšā savu roku, aizmugurē pat varēja sataustīt svešu pirkstu bedrītes. Mums teica, ka viņš būs dārzenis. Mūsu bērns ir saprātīgs, taču viņam ir epilepsija, un viņš guļ uz gultas.»
Pametot slimnīcu, pāris pamanīja, ka visi papīri ir «tīri», dzemdības it kā noritējušas normāli: «Kad jautāju, vai tad tas ir normāli, ka bērns tā tiek izsists un guļ intensīvajā, un tiek elpināts, man atbildēja, ka neko sliktu dzemdību procesā nesaskatot.» Pēc vairākkārtējiem lūgumiem noformēt korektus dokumentus saņemta noraidoša atbilde.
Tolaik visi spēki bija jāvelta jaundzimušā aprūpei, tāpēc ģimenei nepietika resursu taisnības meklējumiem. Vecāki gan nosūtīja vēstuli iestādes vadībai, taču atbildi tā arī nesagaidīja. Māmiņa reiz centusies rast atbalstu kādā forumā internetā, taču tur viņu noķengāja, ierakstu pamanīja arī konkrēto dzemdību ārste, kura Paulai atsūtīja vēstuli ar ieteikumu nerunāt apkārt muļķības.
Divus gadus vēlāk kaut ko līdzīgu šajā pašā iestādē piedzīvoja Katrīna: «Vīrietis, kura amatu es nezinu, gūlās man virsū uz vēdera ar visu savu spēku. Katru reizi, kad tas notika, es ne tikai vairs nespiedu, bet pat pārtraucu elpot no tā, cik sāpīgi un nepatīkami tas bija. Pārējais personāls uz mani bļāva, pārmeta, ka nemāku spiest un nemaz negribu savu bērnu.» Dzemdību zālē atradās arī vīrs, taču viņš, saklausījies profesionāļu izteikumus, sievu neaizstāvēja: «Viņš domāja, ka nevajag iejaukties, noteikti visas sievietes māk dzemdēt, bet es vienkārši ne.» Gan Katrīna, gan bērniņš ir fiziski veseli, taču emocionāli sieviete tam joprojām nav tikusi pāri un situāciju salīdzina ar grupveida izvarošanu.
Līdzīgos stāstos ar Dienu dalījās vēl vairākas sievietes. Vienai no viņām uz vēdera ar visu spēku gūlušās pat divas personas, citas bērnam salauzts atslēgas kauls. Visu šo pēcdzemdību dokumentos nekas neliecināja par notikušo, bet mātes, domājot, ka vienkārši nemāk dzemdēt, liekus jautājumus nav uzdevušas. Jāatzīmē, ka visas šajos stāstos minētās dzemdības nav notikušas RDN, izskan arī Cēsu un Jūrmalas slimnīcu vārdi.
Strīdīgais paņēmiens
«Šādu rīcību, kad ārstniecības persona guļas uz vēdera un stipri spiež to, sauc par Kristellera paņēmienu. Jau sen ir skaidrs, ka no tā rodas vairāk traumu nekā efekta,» zina stāstīt vecmāte Līga Giniborga. «Esmu redzējusi, ka bieži to izmanto nevajadzīgi, kad sieviete pati ir adekvāta un var spiest, tas ir vairāk nekā lieki,» paskaidro vecmāte. Viņasprāt, problēma meklējama ārstos, nevis dzemdētājās: «Ir jāsadarbojas ar sievieti. Reizēm viņa tiek uztverta vienkārši kā darba objekts, ar kuru nevajag dibināt attiecības. Ja ārsts par pacientu zina vien to, kas rakstīts papīros, nevar sanākt laba sadarbība. Vecie ārsti bieži ir izdeguši, bet jaunie mācās pie vecajiem.»
RDN galvenā ārste Dace Rezeberga gan apgalvo, ka, iespējams, senāk kas tāds noticis, taču tagad šādas metodes neviens vairs neizmantojot: «Bieži lietota prakse ir, ka starp kontrakcijām ar delnu pietur dzemdes dibenu, lai auglis neslīdētu atpakaļ. Tas nav traumatiski un nav pieminēšanas vērts.» Taču tam, ka kāds guļas virsū, būtu jāatspoguļojas dzemdību vēsturē. D. Rezeberga arī noliedz Paulas apgalvojumus, ka RDN vadība neatbildot uz vēstulēm: «Atgriezeniskā saite tiek sniegta vienmēr, izņēmums ir reizes, kad sūtītājs palicis anonīms.»
Kristellera paņēmiens vecajās grāmatās tiek aprakstīts maigāk nekā tā reālais pielietojums dzīvē, bet jaunajās neesot atrodams vispār. Pēc L. Giniborgas vārdiem, šo metodi neaizliedz tāpēc, ka tiek uzskatīts, ka to vairs neizmanto. Tā kā tas neparādās arī pēcdzemdību dokumentos, nav pamata domāt citādi. Nevar aizliegt to, kā teorētiski nav.
Veselības ministrijā Dienai skaidro, ka atbilstoši Pacientu tiesību likumam var pieprasīt, lai ārsts izdara papildinājumus vai labojumus dokumentos. Ja nepamatoti tiek sniegta noraidoša atbilde, jāvēršas Veselības inspekcijā. Citās valstīs, lai pasargātu sievietes, dzemdību zālēs ir ierīkota videonovērošana, Latvijā pagaidām gan nekā tāda nav.
Skaļākā lieta slēgta
2002. gadā mediji ziņoja par Natāliju Grasmani, kura vērsās tiesā pret RDN. Pēc sievietes vārdiem, viņas bērns nepareizi sniegtās dzemdību palīdzības dēļ kļuva par invalīdu. «Ārsts teica, ka izmantojis Kristellera metodi, kas izpaužas tā, ka viņš uzliek delnu uz mātes vēdera un stumj bērnu, lai tas ātrāk piedzimtu. Tie bija meli, jo manā gadījumā divi ārsti uzgūlās man uz vēdera un bērnu izgrūda laukā. To redzot, mans vīrs šausmās izskrēja no dzemdību zāles,» atceras N. Grasmane.
Astoņus gadus vēlāk dēls nomira, taču māte nepadevās. Tiesas process noslēdzās 2014. gadā. Toreiz atzina, ka N. Grasmanei ir tikai daļēja taisnība, viņai par labu piedzina 4268,62 eiro. «Mana dzemdību vēsture bija pārrakstīta, vairākas lappuses vienkārši bija pazudušas. Grēkāzis vienmēr ir sievietes, kuras «neko nesaprot un vispār neprot dzemdēt». Latvijā viņas ir absolūti neaizsargātas. Tas ir kaut kas neticams, ka man neizdevās uzvarēt tiesā! Cilvēks ir nevērtīgs šajā valstī, un tas ir skumji,» tagad komentē sieviete. Viņa Dienai atklāj, ka centusies vērsties arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, taču nepareizi noformētas prasības dēļ tas nesanāca.