Pēterim gan putnu vērošana jau ir kļuvusi par ikdienu, jo kopš 2000. gada viņš ir putnu vērotājs.
Traktorists par vērotāju
Pēteris Krešs-Krešovs sevi dēvē par visīstāko traktoristu - šajā profesijā nostrādāts viss darba mūžs. Dzimis un audzis Cēsu pusē, Skujenē, kopš 1971. gada ir barkavietis, par jocīgo uzvārdu šejienieši viņu nereti dēvējot par baronu, taču Pēteris neapvainojas. Daba viņam ir bijusi tuva kopš bērnu dienām, visu mūžu bijis aizrautīgs mednieks un makšķernieks, lasījis grāmatas un žurnālus par dabu, bet pensijas gados kļuvis par LOB biedru. « Ieraudzīju sludinājumu avīzē, ka ornitoloģijas biedrība meklē putnu vērotājus, domāju, kāpēc gan nepamēģināt. Tāpat nav ko darīt, mājās garlaicīgi, kopš mūžībā aizgāja sieviņa, esmu palicis gluži kā vientuļš koks.»
Uzrakstījis iesniegumu, iegādājies labu, jaudīgu binokli, bez kura putnu vērotāja ikdiena nav iedomājama, un sācis darboties, sākumā Barkavas, Murmastienes un Ošupes pagastā, tagad tikai Barkavā, jo vecajam vīram ir grūti izstaigāt tādus attālumus, mežā viņš iet kājām, kopā ar savu uzticamo sunīti.
Kā vēstīts LOB mājaslapā, putnu vērotāji parasti nav profesionāli ornitologi, bieži vien tiem nav bioloģijas izglītības, tomēr neprofesionāļu novērojumiem ir liela nozīme nopietnos ornitoloģiskajos pētījumos. Arī Pēteris atzīst, ka putnu vērošana viņam ir kļuvusi par nopietnu darbu, lai arī bez atalgojuma, taču dod gandarījumu un visu laiku mudina pētīt un izzināt ko jaunu.
Gājputni aizlaidās agri
Pēteris uzsver, ka putnu dzīve ir aizraujoša, tajā neesot nekā tāda, kas būtu neinteresants. Jau no agra pavasara viņš sāk vērot, kad atlidos pirmie gājputni, strazdi, cīruļi. Šopavasar vēlāk nekā citus gadus atlidojušas svīres, savukārt stārķi ieradušies dzimtenē necerēti agri. Stārķus Pēteris reģistrē trīs reizes vasarā - kad atlido, kad izšķiļas putnēni un kad tie aizlaižas uz siltajām zemēm. Līdz ar putnu novērojumiem īpašā burtnīcā tiek fiksēti arī meteoroloģiskie vērojumi. Ja kādus putnus dabā grūti atpazīt, jāmeklē grāmatās, internetā. Ejot mežā un purvā, Pēteris daudz fotografē un filmē, mājās sakrājušies jau vairāki diski ar filmām par putniem un dzīvniekiem. Vasarā tiek skaitītas griezes, rudenī jāsāk skatīties, kad aizlidos pirmais gājputnu kāsis. Pirmās dzērves no Teiču rezervāta šogad devušās tālajā ceļā jau 5. septembrī. Pēteris stāsta - ja gājputni lido nekārtīgā kāsī un zemu, tie vēl tepat nolaidīsies baroties, bet, ja kāsis ir sakārtots un laižas augstu debesīs, jāmāj atvadas līdz pat pavasarim. Rudeņos, kad laižas projām dzērves, Pēteri pārņemot skumjas un viņš, putnus vērodams, pie sevis dziedot par dzērvēm, kas aiznesot sev līdzi laimi un vasaru, savukārt pavasaros, kad ieraugot pirmo cīruli, pārņemot prieks.
Putnus nešauj
Vai lakstīgalas tiešām pogo tikai līdz Jāņiem? Pēteris apstiprina, ka tā arī esot ilgus gadus novērots. Kaut gan daba nereti sagādājot dažādus pārsteigumus - arī dzeguzei parasti jākūko līdz Jāņiem, taču vienu gadu Visagala mežā Pēteris dzirdējis dzeguzi kūkojam vēl oktobrī. «Jau domāju, ka tas kādam mobilajā telefonā ierakstīts, bet nē, kūko te vienā, te otrā meža pusē. Kaut kāda traka dzeguze!» Savukārt ejot medībās pagājušā gada janvārī viņš novērojis kādu neparasti lielu ērgļu dzimtas putnu, kas, lēnām kustinādams spārnus, aizlidojis Teiču rezervāta virzienā. Mednieks būdams, Pēteris vairs nespēj pacelt šaujamo ne pret vienu putnu, un, ja viņam būtu teikšana, aizliegtu putnu medības vispār. «Tagad jau bērni ļoti maz pazīst dabu, putnus vispār neatšķir. Gribēju skolā izveidot jauno ornitologu pulciņu, bet neatradās entuziasti. Lai vērotu putnus, vajag lielu vēlēšano, kaut ko vairāk uzzināt. Un daba jāmīl. Mēs citreiz ejam, nokāruši galvas, pat nepaskatāmies uz augšu un daudz ko palaižam garām. Vērojot putnus, dzīve kļūst interesanta,» ir pārliecināts Pēteris Krešs-Krešovs.