Šā gada pirmajos septiņos mēnešos piedzimuši 11 794 bērni, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie provizoriskie dati. Bet tas ir tikai par 63 jaundzimušajiem vairāk nekā 2012. gada pirmajos septiņos mēnešos, kad piedzima 11 731 bērns. Demogrāfs Ilmārs Mežs Dienai norādīja, ka šāds pieaugums ir tik neliels un simbolisks, ka faktiski nav pamanāms. Dzimstība ir nedaudz palielinājusies tieši dzimuma vecuma struktūras ietekmē. Kā Dienai skaidroja Latvijas Universitātes profesors Pēteris Zvidriņš, pašreiz visvairāk ir 25 gadus veci cilvēki, kuri tieši šajā vecumā veido ģimenes. Savukārt brīdī, kad šo vecumu sasniegs meitenes, kurām patlaban ir 12 līdz 15 gadu, situācija būtiski pasliktināsies. Pēc CSP datiem, patlaban Latvijā dzīvo 14 951 sieviete vecumā ap 25 gadiem, turpretim 15 gadu vecu meiteņu ir tikai 8318. Tāpēc pēc 10 gadiem dzimstība var samazināties pat divas reizes.
Tieši šis ir brīdis, kad valsts varētu panākt, lai dzimstības rādītāji sasniedz mirstības rādītājus, uzskata I. Mežs. «Ja to neatrisinās šajā vai nākamajā gadā, tā paliks par ielaistu, neatrisināmu problēmu,» uzskata demogrāfs. Viņš piebilda, ka dzimstības rādītājs šogad palielinājies par 0,5%, bet mirstības par 2%.
Tāpat dzimstību ietekmē pieaugošais sieviešu vidējais vecums brīdī, kad viņas ir gatavas laist pasaulē mazuli. Saskaņā ar 2012. gada statistiku jaundzimušā mātes vidējais vecums bija 29,3 gadi, piedzimstot pirmajam bērnam - 26,6 gadi. Piemēram, 10 gados tas palielinājies no 24,8 līdz 26,6 gadiem. I. Mežs norādīja, ka tas skaidrojams ar iedzīvotāju demogrāfiskās uzvedības maiņu, bet Latvija nav izņēmums, šāda situācija ir visā Eiropā jau vairāk nekā 20 gadu. Sievietēm mūsdienās prioritāte ir izglītības iegūšana, veiksmīgas karjeras sākšana, mājokļa un mašīnas iegāde, un tikai tad viņa sāk domāt par laulībām un ģimenes pieaugumu. Demogrāfs gan norādīja, ka tas ir objektīvs rādītājs, kas nav ne labi, ne slikti. Līdzīgi domā arī P. Zvidriņš, tomēr piebilst, ka mediķi par šādu tendenci satraucas, jo sievietei lielākā vecumā bērnu ieņemt ir grūtāk.
Risinājums šajā gadījumā gan nebūtu jāmeklē, uzskata I. Mežs, tomēr jānodrošina, ka valsts vienlīdz atbalsta sievieti, kura vēlas dzemdēt gan 20 gados, gan 37 gados. «Diemžēl patlaban Latvijā nav šīs vienlīdzības. Piemēram, jaunām sievietēm, kuras vēl studē vai vēl nav atradušas darbu, līdz ar to nav paspējušas uzkrāt savu sociālo fondu, māmiņalga ir tikai 100 latu. Turpretī tās, kas ir uzkrājušas sociālo fondu, veiksmīgi iekļaujas kopējā Eiropas atbalsta shēmā, saņemot apmēram 70% no algas,» sacīja I. Mežs. Šāda valsts politika netieši norāda, ka sievietei izdevīgāk ir dzemdēt vēlāk.
Vēlāka ģimenes plānošana ietekmē arī bērnu skaitu. P. Zvidriņš skaidroja, ka ģimenē pārsvarā ir viens līdz divi bērni, tāpēc Latvijā ir apmēram 1,4 bērni uz vienu sievieti dzīves laikā. Un šāds rādītājs nav pietiekami augsts, lai uzlabotu demogrāfisko situāciju valstī. Pēc viņa domām, to ietekmējis arī valsts atbalsta trūkums, problēmas ar bērnudārzu rindām un krīze, jo ģimenēm samazinājās materiālais nodrošinājums.
Lai risinātu demogrāfisko problēmu, nepietiek ar valdības sāktajiem atbalsta pasākumiem, uzskata I. Mežs. Patlaban neesot redzams valsts atbalsts tieši ģimenēm ar bērniem, jo tā vēlas palīdzēt visiem nedaudz, nevis izvirzītajai prioritārajai grupai. Lai būtu redzami uzlabojumi, steidzami nepieciešami papildu 100 miljoni latu, pretējā gadījumā valstij nav nākotnes, uzskata I. Mežs.