Starp saviem draugiem pazīstu tikai divus, kas veikuši kosmētiskās operācijas.
Monta (vārds mainīts) koriģējusi krūtis. «Manas krūtis nekad nav bijušas vienādas. Tas bija lielākais komplekss, kas mani ierobežoja. Nekad kopā ar draugu nespēju pilnībā atbrīvoties. Lai gan uzskatos esmu diezgan brīva, uzvedos kā kautrīga skolniece. Nevēlējos atkailināt krūtis. Pat savus draugus izvēlējos tādus, kas simpatizē, bet kuros nekad neiemīlētos. Nelikos pietiekami laba. Tagad nesaprotu, kāpēc tik ilgi vilcinājos. Uz konsultāciju biju aizgājusi jau agrāk, bet sabiedēja risks nespēt barot bērnu. Tas kavēja. Tomēr doma par iespēju tikt pie vienādām krūtīm, patiesībā - kļūt brīvai, lika riskēt. Risks attaisnojās, tagad mācos atbrīvoties no kompleksa radītajiem sliktajiem ieradumiem. Vairs sevi nešaustu - kāpēc tieši man tā?»
Ina (vārds mainīts) ausu korekciju veica jau 1993. gadā 11 gadu vecumā. «Pati vairs nezinu, kur, dzīvodama mazpilsētā, bezinterneta laikmetā un savā vecumā, izraku informāciju par ausu korekciju. Atceros tik, ka jau agrā bērnībā katru dienu sēdēju pie spoguļa un domāju - kā būtu, ja būtu. Lūzuma punkts bija skolas disenīte, kad mana simpātija dejojot gribēja kaut ko iečukstēt ausī. To brīdi smagi pārdzīvoju un kategoriski atteicos iet uz skolu. Kad lieta nonāca līdz jautājumam par nepārcelšanu nākamajā klasē, mamma sāka interesēties par operācijas iespējām, un drīz vien jau devāmies uz Rīgu. Tolaik operācija izmaksāja ap Ls 50.»
Kaut Inu pazīstu kopš bērnības un pirms operācijas, īsti neatceros viņas lielās ausis. Vaicāju, lai atgādinājumam parāda bērnības foto, izrādās - tas nav iespējams. «Iznīcināju visus lietiskos pierādījumus. Par lielajām ausīm zina tikai tuvākie radi un draugi. To nezina pat mans draugs, un nedomāju to arī atklāt.»
Tādi ir divi stāsti iz dzīves. Neviena savu izvēli nenožēlo. Un kāpēc gan, ikviena sieviete taču vēlas būt skaista, sliktākā gadījumā - normāla.