_ Solistam tajā būs jāspēlē nevis vienu, bet veselus trīs dažādus instrumentus - soprāna, alta un baritona saksofonu. Kopā ar Arvīdu Kazlausku muzicēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Normunds Šnē. Latviešu mūzikas pūrs šajā vakarā tiks bagātināts arī ar Daces Aperānes jauno opusu Elpa stīgu orķestrim. Uz vienas skatuves pulcējot valsts galvenos simfoniskos kolektīvus - arī Liepājas Simfonisko orķestri un Latvijas Nacionālās operas orķestri - un trīs diriģentus - Normundu Šnē, Andri Veismani un Aigaru Meri -, klausītājiem tiks piedāvāti reti atskaņoti skaņdarbi, kuru lidojums pārsniedzis Latvijas robežas - piemēram, Pētera Plakida studiju laikā sarakstītā Mūzika klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem (1969) un lappuses no avangarda meistara Gundara Pones baleta Dejas manā paradīzē.
Pasūtījumi feisbukā
Kā pārliecinājies Arvīds Kazlausks, no idejas iegūt repertuārā jaunu saksofonkoncertu līdz darbībai citreiz paiet ļoti ilgs laiks, taču šoreiz tā nebija. «Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, Andris man bija dažu datora klikšķu attālumā, un es uzreiz viņam izteicu piedāvājumu sociālajā tīklā.» «Jā, jā, es piekritu caur facebook, un tas nav pirmais pasūtījums, kuru saņemu šādā ceļā.»
Tas jau ir vispārzināms, ka Arvīdam Kazlauskam patīk spēlēt jauno mūziku. Viņaprāt, «katra izpildītāja pienākums ir arī bagātināt sava instrumenta mūzikas literatūru un kultivēt ne tikai izpildītāju, bet arī komponistu, jaunās mūzikas autoru attīstību savā valstī,» atzīst saksofonists, kurš šeit pirms divpadsmit gadiem ieradās studēt no Lietuvas, bet nu jau ir pilnībā iesakņojies par savējo, te arī nodibinājis ģimeni un nu jau ir ģimenes tēva statusā. Savukārt Andris Dzenītis smej, ka pēdējos gados kļuvis par koncertu komponistu. Viņš skaita, un kopā šajā žanrā jau iznāk seši skaņdarbi: čellam, klavierēm, klarnetei, mežragam, trio Altera Veritas un tagad - saksofonam.
Pieradināt neiesprostojot
«Man patīk rakstīt koncertus, jo tā ir iespēja pašam pamatīgi izpētīt instrumentu. Tikai klavieres jāpēta nebija. Koncertžanrā pagaidām virsroku ņēmuši pūšaminstrumenti, taču saksofons man vienmēr saistījies ar zināmām bailēm. Pirmkārt, jau biedē visas tās transpozīcijas. Otrkārt, tas, ka šis instruments ir tik ļoti daudzveidīgs savā skanējumā, katrs saksofona veids skan citādi, atšķirīgā tembrā. Šis instruments džeza, populārajā un klasiskajā laikmetīgajā mūzikā sevi atklājis ar neparastām, neizsmeļamām iespējām. Tas dod gan radošo brīvību, gan risku iesprostot saksofona nepieradināmo raksturu.»
Saksofonu Andris Dzenītis pētījis ļoti rūpīgi. Neko ekstrēmu gan nerakstījis, toties uzmanīgi skatījies, ko var izdarīt tā iespēju ietvaros. Gan tradicionāli, gan netradicionāli. «Šis koncerts iecerēts klasiskās žanra attiecībās, jo koncerts man vienmēr paticis kā solista konfrontācija ar lielo orķestra masu. No vienas puses, lai būtu konflikts, no otras - arī kopā būšana. Tāpēc arī šis skaņdarbs nosaukts par E(GO),» komponists paskaidro. Taču ar nosaukumu nav tik vienkārši, ne velti tas sadalīts ar iekavu. Tāpēc tajā var izlasīt arī strupu norādi: Ej! (Ej prom!)
Aizdzīt egocentrismu
«Savulaik Guntis Kuzma man pārmeta, kāpēc klarnetes koncertā neesmu viņam uzrakstījis nevienu kadenci, kurā solists varētu nodemonstrēt savu virtuozitāti. Toreiz man galvenais likās klarnetes saspēle orķestri, var teikt, ka tā bija viens no spēlētājiem deju placī. Šoreiz gan vairāk izceļu solistu, ego. Taču skaņdarba virzība ir uz personas dominēšanas samazināšanu. Tas ir - aizdzīt ego, atteikties no egocentrisma,» norāda Andris Dzenītis. Te komponistam palīdz ne tikai orķestra masa, bet arī kamermūzika, līdz kurai skaņdarba gaitā samazinās skanējuma vēriens.
Neslēpjot, ka darba saturs ir dziļš personisks pārdzīvojums, Andris Dzenītis stingri izlēmis vārdos to neatklāt. Droši vien arī anotācijā nerakstīs. «Šoreiz tas paliks pie manis, tāpēc klausītājiem tā būs tikai mūzika, kuru klausīties atvērtām ausīm. Atceros, kā Pēteris Vasks savulaik varēja pastāstīt par saviem klavierdarbiem: te brauc iekšā tanki, te ierunājas sirdsapziņa. Es tā neprotu, un manam darbam arī nav ilustratīvas programmas. Tā ir pašā būtībā abstrakta mūzika,» uzsver Andris Dzenītis.
Koncerts