Runāšana pa kaktiem, ka Latvijas ceļš uz eiro, ņemot vērā pašreizējos notikumus eirozonā, būtu tomēr rediģējams, beidzot sāk ieraudzīt arī dienasgaismu. Mūžīgo skeptiķu rindas nu jau papildinājuši arī zviedru banku ekonomisti, bet vēl jo zīmīgāk, ka savā pārliecībā sašķobījušies arī galvenie eiro ceļa kapteiņi. Latvijas eiro lielā politika nenoslēpjami mainās, taču, tā kā šis gluži nav triju džeku biznesa jautājums, politiķiem par šo jautājumu jāsāk runāt skaidrāku valodu, sabiedrība jāiepazīstina ar iespējamā B scenārija vīziju, jādiskutē par to un visbeidzot, iespējams, jāpārcilā arī eiro ieviešanai no 2014. gada paredzētie priekšdarbi, lai, ja kas, izvairītos no veltas laika un naudas šķiešanas. Tas raksturotu tālredzīgu politiku.
Pirmo signālu, ka viss nav tik rožaini, pagājušās nedēļas piektdienā raidīja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, pār kura vienmēr starojošo, dievišķo eiro vaigu, šķiet, bija pārlaidušies melni kraukļi. Un viņu var saprast. Pirmo reizi vismaz pēdējo piecu gadu laikā, runājot par eiro, viņš atļāvās pārspļaut pār savām lūpām vārdu «bet», sakot, ka eiro aizvien ir vajadzīgs, bet pozīcija ir kļuvis par vienu pakāpi remdenāka. Jau pēc četrām dienām ar jau daudz tiešāku atklāsmi intervijā Dienai startēja finanšu ministrs Andris Vilks: «Ja mēs redzam, ka tur [eirozonā] vīd nebeidzamas problēmas, mēs tur neiestājamies.» Turklāt pēkšņi Vilks atcerējās arī par Dāniju, kurai līdzīgi kā Latvijā eiro ir piesaistīts pie nacionālās valūtas, bet tā arī palicis neieviests. Vēl pirms divām nedēļām, kad Diena jautāja premjeram Valdim Dombrovskim par Dānijas modeli, viņš šaubīgi grozīja galvu, un jāatzīst, ka premjers šobrīd arī palicis teju vienīgais iztaisnotā stājā uz Eiro 2014 cietokšņa mūriem. Tiesa, iespējams, viņš vēl nav paguvis izpaust savas pēdējo dienu pārdomas, jo nav redzēts, ka Vilks runātu pretim Dombrovskim, vai otrādi.
Modē nākušais motīvs - paskatīsimies, pagaidīsim, kas notiks ar eirozonu, un tad galīgi lemsim - pēc būtības jau nav slikts. Arī eiro ceļa vārdā īstenotās PVN nodokļa izmaiņas un vakar Saeimas ratificētais Fiskālās disciplīnas likums, kas uzliek stingrus grožus valsts saimniekošanai, nav pretrunā ar to, ja eiro ceļa arī nebūtu. Taču, lūk, ir viens tāds nieks, par ko politiķi visbiežāk aizmirst un ar ko vismazāk grib rēķināties. Tā ir sabiedrība, kurai ar to eiro būs jādzīvo, un būtu pavisam nelāgi, ja Vilks, Dombrovskis un Rimšēvičs vienā dienā paziņotu, ka, hop, rīt tomēr ir īstais laiks pievienoties eirozonai, un visi būtu spiesti tur mesties pakaļ kā pingvīni ledainā ūdenī.
Scenārijs A, B, C vai pat D un E. Kādi būs ieguvumi, kādi zaudējumi, ar kādiem riskiem rēķināties, ja Latvija ir eirozonā vai ir tās pievārtē, kā organizēt komunikāciju ar sabiedrību tik šaubīgā situācijā, kā pārliecināt, ka Grieķijas finanšu vēzis tiešām ir izoperējams, un ko, piemēram, Latvijai nozīmē eiro vērtības krišanās? Šāda diskusijas kvalitāte šobrīd ir sagaidāma no politiķu puses, nevis stūrgalvība vai izvairīšanās runāt tiešu valodu. Vēl jo vairāk, ka tās eirozonas kārtība un finanšu situācija, kurā Latvija plāno stāties tagad, ļoti ievērojami atšķiras no tās, kuru mums solīja pirms tiem pašiem pieciem gadiem.
Publiski pieejamos oficiālajos avotos, kā, piemēram, Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas mājaslapā, kā arī iedzīvotāju informēšanai īpaši izveidotajā vietnē eiro.lv visi sarežģītie jautājumi spītīgi tiek apieti, lai gan tieši tie mazina uzticību šai valūtai. Piemēram, pēdējais Finanšu ministrijas vēstījums, kas publicēts šo trešdien, vien jauki stāsta, kā eiro var palīdzēt Latvijas kredītreitingam. Latvijas Banka savukārt pat startē ar tādu dusmu piepildītu vēstuli: «Latvijā nereti dzirdam: ieviesīsim eiro - būs labi, neieviesīsim - arī nekas nenotiks. Notiks! Tad pēc 10 gadiem atkal brīnīsimies: kā tad tā - citi ar eiro tepat kaimiņos dzīvo labāk, pārtikušāk.»
Taču vai var uzzināt, cik liela būs Latvijas iemaksa Eiropas Stabilizācijas mehānismā un kādos gadījumos tas tiks lietots? Nevar gan. Pat sazvanot Eiro info tālruni, atbildi sola tikai pēc pāris dienām, un to pašu neatsūta. Pārsvarā visa informācija aprobežojas ar 2006. gadā un 2007. gadā sadrukātiem bukletiem, cik eiro ērts ceļošanai. Savukārt ailē Pētījumi cerētas informācijas vietā, ka no eiro ieviešanai atvēlētiem līdzekļiem kāds būs izanalizējis, piemēram, Igaunijas pirmā gada eiro pieredzi, var dabūt pētījumu Par eiro ieviešanas ietekmi uz Latvijas ekonomiku. Pieteikums labs, tiesa, tas datēts ar 2004. gadu. Un nav jābrīnās, kāpēc tauta nemīl eiro tā, kā to mīl Rimšēvičs.
Ņemot vērā pēdējā laika par finansēm atbildīgo Latvijas amatpersonu izteikumus un izteiktās šaubas, valdībai patlaban būtu pienākums sanākt atsevišķā sēdē un «restartēt» eiro ceļu. Tas nozīmē apzināt riskus, kādos apstākļos tas tiks uzskatīts par apdraudētu, kas būs izšķirošais, lai pieņemtu gala lēmumu, kā arī noteikt precīzi, kā turpmāk būtu organizējamas diskusijas sabiedrībā, lai stāsti par eirozonu no amatpersonu mutes neskanētu tikai pasaku žanrā.