Ir skaidrs, ka mums ir politiska problēma ar Baltkrieviju. Kad politiskās iniciatīvas negūst panākumus, un šis ir tas gadījums, visticamāk, tiks pieņemti kaut kādi ierobežojumi, kas būs vērsti pret režīmam tuvu stāvošiem cilvēkiem, taču pēc iespējas saudzīgāki, lai neskartu vienkāršos iedzīvotājus. Sankcijas tiks piemērotas, lai pastiprinātu politisko ziņu. Ja Baltkrievija nolems mainīt politiku, ES, visticamāk, lems par to atcelšanu. Jāsaprot - ja Baltkrievijā notiek smagi cilvēktiesību pārkāpumi, ES nav citas izvēles. Un ES ir jāieklausās Latvijas viedoklī - Latvija ir Baltkrievijas kaimiņvalsts un skaidri redz, kurām sankcijām būtu vislielākā iespēja ietekmēt un no kurām būtu jāatturas. Taču nav pamata bažām, ka pret Latviju vai Slovēniju pēc šī lēmuma neatbalstīt sankcijas kāds varētu vērsties.
Konkrēti saistībā ar jūsu ģenerāldirektorātu - ES iepludina krietni daudz naudas trešajās valstīs, jo īpaši Āfrikas kontinentā. Vai šāda attīstības palīdzība ir paredzēta arī Baltkrievijai?
Attiecībā uz Baltkrieviju tiek īstenota tā sauktā kaimiņvalstu politika. Baltkrievijā var iepludināt krietni vairāk naudas nekā jebkurā no maniem Āfrikas klientiem. Problēma ir tieši politiskās attiecības, jo naudas daudzums, ko varētu piešķirt Baltkrievijai, ir krietni lielāks nekā, piemēram, Etiopijai paredzētais.
Kas notiek attiecībā uz nākamo finanšu periodu - vai attīstības palīdzības politikai finansējums tiks palielināts, samazināsies vai arī paliks bez izmaiņām?
Pagaidām to ir grūti prognozēt. Mūsu priekšlikums ir palielināt visas ārējās aktivitātes budžetu par 20%, taču ļoti daudzas valstis vispār grib samazināt visu ES budžetu. Tāpēc, ja šo valstu viedoklis gūs pārsvaru, grūti iedomāties, ka šādā gadījumā ārlietu budžets varētu palielināties un viss pārējais budžets varētu samazināties. Taču ārējai palīdzībai mēs lietojam tikai 8% no ES kopējā budžeta, un tās ir ļoti nelielas summas, ja salīdzinām ar kohēzijas politiku vai lauksaimniecības fondiem. Tāpēc es ceru, ka neliels pieaugums būs, citādi Eiropa zaudēs savu lomu pasaulē.
ES sniedz lielāku atbalstu nekā ASV vai ANO - kādas īsti ir ES galvenās intereses, kāpēc tā ir kļuvusi par pasaules lielāko donoru?
Tam ir vairāki iemesli. Nevienam citam reģionam nav tik izteiktas politikas ar kaimiņvalstīm. Mums ir divi procesi, kas patērē ļoti daudz naudas. Pirmais ir kandidātvalstis, piemēram, lielākā palīdzības saņēmēja no visām valstīm ir Turcija. Kāpēc Turcija? Jo tā ir kandidātvalsts, kura gatavojas tādam pašam startam kā savulaik Latvija, tai ir piemērota lielākā iespējamā aploksne - 700 miljonu eiro gadā. Otrs - nopietnas summas aiziet uz kaimiņvalstīm, Ēģipti vai Turciju; salīdzinot - ASV neiegulda ne Kanādā, ne Meksikā. Vēl jāņem vērā vēsturiskais mantojums - koloniālajā periodā ES lielvalstīm bija attiecības ar ļoti daudzām valstīm, kas tiek turpinātas, - mums ir Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu grupa, kas ietver 74 valstis, rezultātā mēs sniedzam palīdzību 150 valstīm visā pasaulē.
Vēl jāņem vērā - ES kopējā nostādne ir, ka bagātākajiem jāpalīdz nabagākajiem. Dānija ir spožākais piemērs, tur 75% uzskata, ka jāpalīdz trūcīgākajām valstīm pasaulē. Šis humanitārais motīvs ir galvenais, kas dzen uz priekšu
Cik lielā mērā ES iesaistījās Arābu pavasarī?
Ļoti daudz. Ņemot vērā, ka tās ir kaimiņvalstis, mēs bijām ļoti aktīvi, lai rastu politisku risinājumus krīzēs, kā tas bija gadījumā ar Ēģipti, Tunisiju un Lībiju, turklāt mēs sniedzām ne tikai politisku, bet arī humanitāro un attīstības palīdzību. Visu šo pārmaiņu rezultātā ES pieņēma lēmumu palielināt atbalstu, paņemot daļu naudas, kas bija paredzētas trešajām valstīm, un pārvietoja uz kaimiņvalstīm. ES fokuss uz kaimiņvalstu politiku ir tik liels, ka dažreiz man ir bail, ka visa pārējā pasaule varētu tikt aizmirsta. Bet tā tomēr nav, ārlietu ministri skatās arī tālāk.
Kā veidojas attīstības budžets - katra valsts iedod summu šim mērķim, vai arī visa nauda nonāk vispārējā ES budžeta lielajā katlā un no tā tiek pasmelts ar kausiņu katrai vajadzībai?
Īstenībā caur ES iet tikai 18% no kopējās palīdzības, ko dodam. Ir divi mehānismi - viens ir klasiskais budžeta mehānisms, kurā daudzgadu finanšu ietvara plānošanas laikā dalībvalstis kopā ar parlamentu nolemj, cik naudas piešķirs ārpolitikai, cik - attīstības palīdzībai, cik - kopējai ārējai drošības politikai. Otrs mehānisms ir Eiropas Attīstības fonds, kurā valstis iemaksā naudu, un Eiropas Komisija sagatavo programmas, kur to izlietot. Taču nauda zaudē identitāti, ieplūstot kopējā katlā, tā kļūst par visu 27 valstu naudu un nesaglabā nacionālo krāsu, tā ir nevis Latvijas vai Francijas, bet Eiropas nauda, par ko lemj visas dalībvalstis atbilstoši noteiktam protokolam.
Cik lielas summas šajā fondā iemaksā Latvija, Igaunija, Lietuva?
Naudas daudzums tiek aprēķināts proporcionāli nacionālajam kopproduktam un ņemot vērā vēl citus iemaksu kritērijus, kopējā Eiropas budžetā Latvijas kritērijs ir lielāks nekā Attīstības fondā. Latvijas iemaksas no 2007. gada līdz 2013. gadam ir 0,07% no IKP jeb 15,88 miljoni, Lietuvas - 0,12% jeb 27,22 miljoni, Igaunijas - 0,05% jeb 11,34 miljoni.
Paskaidrojiet, lūdzu, ES budžetā nepietiek naudas taisnīgākiem tiešmaksājumiem Latvijas zemniekiem, arī kohēzijas finansējums tiek ierobežots līdz 2,5% no IKP, varētu spriest, ka naudas nav, bet tajā pašā laikā ir gana, lai finansētu valstis visā pasaulē?
Viens ir kandidātvalstis - ES ir atvērta jebkurai valstij, kas grib pievienoties ES vērtību un likumdošanas sistēmai, un šajā ziņā ES politika vienmēr bijusi palīdzēt tām sagatavoties. Kaimiņvalstis ir tīkls ap Eiropu, trešajās valstīs ir nestabilitāte, mēs nevaram vienkārši sargāt robežu cerībā, ka nekas nenotiks. Mūsu interesēs ir, ka šīs valstis ir demokrātiskas, ka tajās ir zināms dzīves standarts, kas cilvēkiem ļauj būt apmierinātiem. Jāņem vērā arī humānais koncepts, respektīvi, mēs nevaram dzīvot mierīgi, ja bērni mirst no bada Somālijā, ja miljoniem cilvēku nav zāļu, lai ārstētos no AIDS, tuberkulozes vai malārijas. Otrs aspekts ir tieši saistīts ar mūsu drošību un mūsu ekonomiskajām interesēm. Ja skatāmies, kas notiek ar pirātiem pie Somālijas krastiem, skaidrs, ka risinājums nebūs nosargāt visus kuģus, kas ir jūrā, lai arī operācija Atlanta ir un maksā milzīgu naudu. Taču mums jāmēģina mainīt situāciju uz sauszemes. Skaidrs, ka nabadzība ir iemesls, kāpēc cilvēki riskē ar savu dzīvību, laupot kuģus un cilvēkus. Šis ieguldījums ir nepieciešams arī tādēļ, lai samazinātu mūsu ieguldījumus konflikta zonās. Jo ES pēc savas ambīcijas un atbildības pakāpes nevar palikt malā, ja notiek konflikti kaut kur pasaulē. Jautājums ir par iesaistes formu, tai nav obligāti jābūt militārai. Tā kaut kādā mērā ir misija, tāpat kā ASV nekad nepaliek vienaldzīgas, ja kaut kur kaut kas notiek. Tā ir atbildība, ka tie, kas ir bagātāki un stiprāki, skatās uz to, lai pasaule neaizdegtos kādā vietā, tā ir tā ES misija. Protams, var spriest, cik naudas vajag un vai vajag, taču varu argumentēt, ka visas šīs summas ir daudz mazākas, nekā lietojam kohēzijas politikā ES.
Dažos vārdos - kas ir galvenais, kas attīstības palīdzības ietvaros tiek darīts Āfrikā. Vai tiešām stādāt kokus tuksnesī?
Koku stādīšana nemaz nebūtu slikts projekts, jo ir problēma, ka tuksnesis iet uz priekšu un dzen cilvēkus ārā - viņi vai nu mirst, vai mēģina atrast sev dzīvi citur. Tā, protams, ir problēma. Taču koku stādīšanai Āfrikas tuksnesī mums nav naudas.
Pamatā nauda ir divām lietām - lai bērni varētu iet skolā, problēma gan ir kvalitātē. Otrs - lai cilvēki nemirtu no tā, ka viņiem nav pat elementāras medicīniskās palīdzības. Tas tiek sasniegts divējādi: vienā gadījumā cīnoties ar lielākajām galinātājslimībām, kā AIDS, malārija un tuberkuloze, bet ir arī atbalsts, lai sievietes nemirtu dzemdībās, lai bērni saņemtu pietiekamu uztura devu, lai viņiem neveidojas... Ir pat grūti to formulēt, viņi vienkārši neattīstās, jo nav saņēmuši pietiekamu uzturu, tas ir kaut kas... Es Latvijā neesmu redzējis neko tamlīdzīgu arī tajā laikā, kad biju skolas direktors un apmeklēju nelabvēlīgās ģimenes. Nebiju iedomājies, ka kaut kas tāds var būt. Pēdējā laikā skatāmies, kā kaut kad beigt šo attīstības palīdzību. Mēs redzam, ka dažreiz ir nepieciešama infrastruktūra, esam ieguldījuši ceļos, arī elektrības pārvades līnijās, tas arī laikam viss, ko no infrastruktūras esam darījuši. Mēģinām palīdzēt pašiem izaudzēt pārtiku, pašiem piegādāt tirgū. Neliels ieguldījums infrastruktūrā, kas saistīts ar cilvēku izglītību. Vienmēr var strīdēties, cik lielā mērā attīstības palīdzība maina cilvēces vēsturi, bet es teiktu, ka Āfrikā miljoniem cilvēku nav miruši tikai tāpēc, ka ir bijusi un ir šī palīdzība. Ja skatāmies reģionus, tagad mēs runājam par to, ka valstis tiek graduētas, mēs beigsim palīdzību 19 valstīs.
Kā šī ES nauda ietekmē ekonomisko un biznesa situāciju šajās valstīs? Ir stāsti, ka ES nauda kļūst par medus piku, kas pievilina dažādas intereses, kas var arī nebūt ētiskas.
Lielākā daļa naudas aiziet sociālajā jomā, tur nevar būt interešu. Uzņēmējdarbība tiek atbalstīta reti - dažās vietās, kur tiek palīdzēts apgūt ES standartus, lai varētu eksportēt produktus uz ES. Mums nav tās piesietās uzņēmējdarbības, kad ES uzņēmumi noteikti sniedz palīdzību; pat ja ir infrastruktūras objekts, ir tenderis, kurā tiek ņemta vērā visa ES likumdošana, nosacījumi nav citādi. Kāpēc gan veidojas šāds iespaids? Valda uzskats, ka šīs valstis vienmēr ir bijušas nabadzīgas un tur nekas sakarīgs nevar notikt, taču tā gluži nav, jo daudz kas šajās valstīs ir pozitīvi mainījies. Otrs - tiek pieņemts, ka vienmēr, kad tiek ieguldīta sabiedriskā nauda, tai nav lielas atdeves. Bet, ja paskatāmies Latvijā, par sabiedrības, nodokļu maksātāju naudu tiek būvēti ceļi un tilti. Viņiem ir zināma izglītība, un tas nav atšķirīgs princips. Arī Latvijā vienmēr, kad ir sabiedriskais iepirkums, ir ļoti daudz skandālu, tādi ir arī citās valstīs. Trešais - ir nedaudz pārprasts, kāda ir palīdzības jēga, zinu, ka te kādreiz bija doma, ka vajadzētu organizēt iepirkt Latvijas konservus un iepirkt Āfrikā. Tā nav tā ideja. Ideja ir saistīta ar to, kā palīdzēt cilvēkiem nenomirt no slimībām vai palīdzēt, ka viņi paši kaut ko izaudzē. Izdarīt ieguldījumu, kas palīdz viņiem pašiem dzīvot tālāk.
Jūs gana bieži esat Āfrikas kontinentā, vai nācies sastapt latviešu uzņēmējus, kuri tur attīsta savus projektus?
Esmu dzirdējis Somālijā, ka aparatūra, ko izmanto telekomunikācijās, - un Somālijā, starp citu, par spīti nedrošībai, telefonsakari ir ļoti labi - ir latviešu iekārtas, neprasīju, no kuriem uzņēmējiem iepirktas, Āfrikā ir arī Latvijas hardware. Zinu, ka ir vairāki latviešu uzņēmēji, kuri strādā vairākās valstīs dažādos sektoros, taču viņi nekad nav nākuši pie manis un prasījuši jebkādu palīdzību. Ar palīdzības sniedzējiem vismazāk esmu saskāries, daudzi latvieši strādā starptautiskās institūcijās, humanitārās organizācijās, bet es nevaru atcerēties nevienu gadījumu, kad dzīve būtu savedusi kopā ar kādu latvieti Āfrikas kontinentā, taču esmu daudz laba dzirdējis.
Kā jūs vērtētu eirozonas stāvokli no sava kabineta Berlamonta ēkas 11. stāvā?
Es gribētu teikt - kā diezgan stabilu. Šodien bija pirmā Komisijas sēde kopš ilgiem laikiem, kad Olli Rēns (ES komisārs finanšu jautājumos - red.) nesniedza pārskatu par to, kas notiek eirozonā. Tas nozīmē, ka zināmā mērā situācija ir stabilizējusies kopš tā brīža, kad radās skaidrība par Grieķiju. Tirgi ir nomierinājušies.
Vai jūs ticat, ka ekonomiku izglābs stingra fiskālā disciplīna un Eiropas stabilitātes mehānisms?
Tas nav vienīgais elements, taču tas ir svarīgs. Tāpēc es teiktu - tas, kas tiek darīts, ir ļoti pareizi un bez tā nekāda ekonomikas atveseļošanās nevarētu būt, jo mēs maksātu arvien lielāku naudu parādu apkalpošanai Eiropā. Taču ir vajadzīgi papildu ekonomiskās izaugsmes nosacījumi, un tie mums ir saistīti ar iekšējā tirgus priekšrocību izmantošanu un ieguldījumiem jaunu investīciju piesaistīšanā tautsaimniecībā.
Vai Latvijai vajadzētu tiekties pievienoties eirozonai, vai tomēr labāk būtu virzīties uz 2014. gadu, bet neskriet, pirms mūs īpaši uzaicina.
Domāju, ka mēs savu izvēli jau esam izdarījuši, tas, ka valūta piesaistīta pie eiro, īstenībā mēs jau esam eirozonā, un, ja mēs atceramies pašu krīzes sākumu, finanšu tirgi spekulēja ar latu, jo esam piesaistīti eiro. Līdz ar to man liekas, ja mēs pēc iespējas ātrāk pabeidzam šo periodu, mums pašiem ir labāk. Otrs - mēs esam maza ekonomika, mēs nevaram spēlēt ar valūtas svārstībām, tādā veidā mēs labāk iesaistītos eirozonas ekonomikā. Mums labāk, ja ir stabilitāte un skaidrība.