Aizvien vairāk rodas pārliecība, ka šī desmitgade Eiropas monetārās savienības un, iespējams, pat visa Eiropas reģiona ekonomiskajā attīstībā būs līdzīga tai, ko Japāna piedzīvoja deviņdesmitajos gados. Gan Japānai, gan eirozonas valstīm pēc dažādos laika posmos piedzīvotajiem treknajiem gadiem nav izdevies atgriezt noturīgu ekonomisko izaugsmi.
Situācija dažādās Eiropas monetārās savienības valstīs ir visai atšķirīga. Vācijas ekonomisko pieaugumu nedaudz zem divu procentu atzīmes gadā var uzskatīt par savdabīgu pēdējo desmitgažu vidējo normu. Turklāt šīs valsts ekonomiskā bāze jau ir tik liela, ka pārāk strauju statistisko ekonomisko pieaugumu spētu nodrošināt tikai kāds jauns ekonomiskais burbulis, kas, protams, nepaliek bez sekām. Turklāt situācija gan citās eirozonas valstīs, gan arī valstīs, ko mēdz dēvēt par pārejas ekonomikām, pārsvarā nav tāda, lai Vācijas izaugsme strauji palielinātos ar ierastās eksporta mašinērijas palīdzību. Eiropas lielākās tautsaimniecības 1,7 vai 1,8% vērtais ikgadējais iekšzemes kopprodukta pieaugums visai krasi kontrastē ar dažām procentu desmitdaļām Francijā un Itālijā vai pērn reģistrēto Somijas izaugsmi par 0,4%, kas bija pirmā pēdējo četru gadu laikā. Jāpiebilst, ka pat šie visai pieticīgie rādītāji varētu izpalikt tad, ja netiktu īstenotas apjomīgās centrālo banku ekonomikas stimulēšanas programmas sākotnēji ASV, bet pēc tam arī Eiropā. Zināmā mērā tieši pateicoties ASV Federālo rezervju sistēmas obligāciju pirkšanas programmām un aizdevuma procentu likmju kritumam viņpus Atlantijas okeānam, investoru nauda lielāka ienesīguma meklējumos sāka plūst uz Eiropu, tajā skaitā uz problemātiskajām valstīm Vidusjūras reģionā. Tādējādi no maksātnespējas draudiem tika paglābtas tādas valstis kā Spānija un Itālija. Ja šāda finanšu līdzekļu ieplūde izpaliktu, diezin vai par vienotu valūtas zonu Eiropā mēs runātu tās pašreizējā veidolā. Tomēr, neraugoties uz to, ka finanšu situācija tika stabilizēta, būtisks ekonomiskais progress ir izpalicis, un var teikt, ka ar finanšu investoru palīdzību «nopirktais laiks» nav lietderīgi izmantots. Proti, vienotās valūtas zonas ietvaros nav strādāts pie mehānismu radīšanas, lai ekonomiskās izaugsmes tempi dažādās valstīs izlīdzinātos. Tas var negatīvi atspēlēties saistībā ar Ķīnas ekonomikas pieauguma tempu mazināšanos un dažādām citām negācijām pasaules finanšu tirgos un reālajā ekonomikā. Kā savulaik izteicās ekonomists Jānis Ošlejs, iepriekšējās krīzes risināšanas metodes novedušas pie ievērojama parādu pieauguma un gandrīz nulles vērtas ekonomiskās izaugsmes. Eiropā ir tās pašas problēmas kā Japānā - slikta demogrāfija un grūtības palielināt mājsaimniecību tēriņus. Galu galā tas noved pie procesiem, kuru rezultātā labklājības līmenis vairs neaug. Tā vietā aug parādu kalns, un šobrīd nevaram izslēgt to, ka daudzas eirozonas valstis iekļūs tajā pašā slazdā, kur Uzlecošās saules zeme pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un no kura tai vēl aizvien nav izdevies izkļūt.