Diena jau rakstīja, ka ir paredzēts - programmas īstenošana ilgs līdz 2016. gada septembra beigām, tai atvēlot vairāk nekā 1,1 triljonu eiro, bet nepieciešamības gadījumā tā var tikt pagarināta, kamēr gada inflācijas rādītājs eirozonā pieaugs līdz 2% vai tuvu šai atzīmei.
Tādējādi var teikt, ka Eiropas monetārā savienība, līdzīgi kā iepriekš, piemēram, ASV un Japāna, iegājusi ekonomikas stimulēšanas aktīvajā fāzē. Ekspertiem tas ļauj izteikt cerības par valūtas zonas tautsaimniecības aktivizēšanos, kas patlaban cieš no zemas patērētāju aktivitātes lēnas naudas aprites dēļ par spīti samērā aktīvajai banku sektora stimulēšanai iepriekšējo gadu gaitā.
Ātrāk un vairāk
«Ir divi veidi, kā panākt naudas ieplūšanu ekonomikā, - iedot naudu bankām vai valdībai tērējot vairāk. Protams, var gadīties, ka bankās nonākušais finansējums neaiziet tālāk ekonomikā, taču kvantitatīvās stimulēšanas ietvaros arī valdībām ir iespēja tērēt vairāk,» ECB lēmumu vērtē ekonomists un SIA Primekss dibinātājs Jānis Ošlejs.
Viņaprāt, aktivitātes vērtspapīru tirgū vajadzēja sākt jau ātrāk un lielākos apmēros. Runājot par kvantitatīvo stimulēšanu, J. Ošlejs gan vērš uzmanību uz to, ka eirozonā ar to ir grūtības, jo viss tiek vērsts uz deficīta mazināšanu un, viņaprāt, krīzes laikā un pēc tās nav īstenota ekonomiski pareiza pieeja. Valdības iespējas tērēt vairāk saistītas ar parāda vērtspapīru ienesīguma samazināšanos, kas nozīmē, ka nepieciešami mazāki līdzekļi parādu pārfinansēšanai nekā senāk, tādējādi ir iespējas vairāk naudas apgrozīt ekonomikā. Pēc J. Ošleja domām, šāda programma eirozonai ir vitāli nepieciešama, ņemot vērā augsto bezdarba līmeni perifērijas valstīs.
Baltikums Bank galvenais ekonomists Voldemars Strupka piebilst, ka Eiropai vajadzīgs patēriņa pieaugums, kuru iespējams panākt divos veidos. Ideālākais variants to būti izdarīt ar algu pieaugumu un iedzīvotāju maksātspējas palielināšanos. Taču, pēc eksperta teiktā, pie pašreizējiem bezdarba rādītājiem, kas dažās valstīs pārsniedz 20%, bet monetārajā savienībā kopumā ir ap 12%, tas tuvākajā laikā šķiet neiespējami. Savukārt vēl viens variants, pēc ekonomista teiktā, ir parāda palielināšana, kas saskaņā ar ECB cerībām stimulētu kreditēšanu un tādējādi turpmāko ekonomikas pieaugumu, kas ļautu šo parādu atmaksāt.
Latvijas iespējas
Tas, cik lielā mērā iecerētie ekonomikas kvantitatīvie pasākumi (QE) varētu nostrādāt, ir visai diskutabls jautājums, jo kopš finanšu krīzes kreditēšana un patēriņš eirozonā pie izaugsmes tā arī nav atgriezušies. «Situācija biznesa vidē ir līdzīga, ja ne sliktāka. Nav jābūt ekonomistam, lai saprastu - ja tiek gaidīta situācijas pasliktināšanās, kāpēc ņemt kredītu, palielināt ražošanu?» spriež V. Strupka.
Komentējot situāciju eirozonā, bankas eksperts teic, ka tajās valstīs, kurās kredīti visvairāk nepieciešami, tie ir relatīvi dārgi. Piemēram, Spānijā kredīts ir par vairākiem procentu punktiem dārgāks nekā dažās citās valstīs. «Jāraugās, kas notiks pēc izsludinātas QE programmas, taču lielu kredītu pieaugumu es nesagaidu,» vērtē V. Strupka. Savukārt, pēc J. Ošleja domām, Latvijai no minētās programmas var būt divi ieguvumi. Viens ir saistīts ar eksporta iespēju palielināšanos uz eirozonas valstīm, ko nodrošinās vispārējas ekonomikas aktivitātes celšanās. Otrs saistīts ar to, ka, krītoties eiro kursam, ir lielākas iespējas eksportēt uz neeirozonas valstīm.
Lēti pārfinansēt
Ņemot vērā potenciālos naudas plūdus, ieguvējas, protams, būs eirozonas dalībvalstis, kuru obligācijas ECB un tās paspārnē esošās nacionālās centrālās bankas uzpirks. Latvijas daļa kopējā ECB aktīvu uzpirkšanas programmā veido 0,4%, taču, pēc Latvijas Bankas runasvīra Jāņa Silakalna teiktā, no kopējiem finanšu aktīvu uzpirkšanas skaitļiem ir jāatņem nodrošināto obligāciju pirkšanas programma (Covered Bond Purchase Programme jeb CBPP3) un ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru pirkšanas programma (ABSPP jeb Asset-backed Securities Purchase Programme), kurās Latvija tiešā veidā nepiedalās.
Tā kā arī šo programmu galīgie skaitļi nekur oficiāli netiek minēti, nav pilnas informācijas par to, cik lielā mērā ECB un Latvijas Bankai būtu jāuzpērk valdības obligācijas. Pēc J. Silakalna teiktā, patlaban notiek dažādi saskaņošanas darbi un konkrēti skaitļi nav zināmi. Turklāt katra mēneša individuālā summa atkarīga no tā, kādas būs sekmes visu finanšu aktīvu elementu uzpirkšanas īstenošanā.
Taču, rēķinot pēc tā dēvētās kapitāla atslēgas, kas Latvijai ir 0,4% no kopējās summas, un pieļaujot, ka saistībā ar abām iepriekš minētajām programmām, kurās mūsu valsts nepiedalās, pieejamās naudas apjoms var sarukt uz pusi, finanšu kuluāros tiek spriests, ka mūsu valsts obligāciju tirgū teorētiski vajadzētu nonākt vairāk nekā 100 miljoniem eiro mēnesī.
No vērtspapīru tirgus viedokļa konkrēta summa pat nav svarīga, jo mūsu valsts obligāciju tirgus ir nelikvīds, kas skaidrojams ar investoru nevēlēšanos pārdot Latvijas salīdzinoši drošās, taču uz citu finansiāli stabilo valstu fona ienesīgākās obligācijas. Tādēļ, lai centrālā banka kaut ko varētu nopirkt otrreizējā tirgū, sākotnēji Latvijas valdībai būtu jādomā par jauniem obligāciju laidieniem, kas pašreizējā situācijā ļautu ļoti izdevīgi pārfinansēt arī krīzes laikā ņemto starptautisko aizdevumu. V. Strupka uzskata, ka pašreizējā situācijā, kad fiksēta ienesīguma finanšu instrumentu tirgus uzrāda ienesīguma kritumu, Latvijas obligācijas noteikti būtu pieprasītas. Par to, cik lielā mērā pašreizējo situāciju eirozonā Latvijai izdosies izmantot, šobrīd vēl pāragri spriest. Finanšu ministrija atzīst, ka, ņemot vērā kopējo centrālās valdības finansēšanas nepieciešamību 2015. gadam, Valsts kase iekšējā tirgū piedāvās vidēja termiņa obligācijas un apsver iespējas arī par ilgtermiņa vērtspapīriem. Tāpat tiek apsvērta iespēja par obligāciju emisiju starptautiskajos tirgos. Taču konkrēti emisijas laiki un apjomi būs atkarīgi no situācijas finanšu tirgos. Var teikt, ka viss atkarīgs no valdības spējas demonstrēt zināmu elastību, piemērojoties finanšu tirgus konjunktūrai, un vajadzības gadījumā strauji palielināt obligāciju emisiju apjomus, lai ātrāk norēķinātos ar starptautiskajiem aizdevējiem, vienlaikus ilgtermiņā ietaupot uz procentu maksājumu rēķina.
Pagaidām atšķirīgi viedokļi ir par privātā sektora ieguvumiem, piesaistot naudu ar parāda vērtspapīru finansējumu. Kamēr daži eksperti uzskata, ka Latvijā uzņēmumi ir mazi, tādējādi nav spējīgi saistīt lielu investoru uzmanību, citi savukārt uzskata, ka pašreiz uzkarsušajā obligāciju tirgū jebkura kvalitatīva prasījuma vērtspapīru emisija var atrast ceļu pie pircēja.