Otrs - sievišķīgais. Izstādes autores ir divas gleznotājas no paaudzes, ko varētu nosaukt par jauno pieredzējušo, - Inga Meldere un Daiga Krūze, un kultūras darbiniece Agnese Krivade. Protams, tas vien nedod iemeslu saskatīt specifiskas «sieviešu tēmas» un nekas nav atbaidošāks par dzimumu lomu stereotipiem, bet arvien jābrīnās, cik labprāt Latvijā tos ģenerē tieši sievietes.
Lūk, izstādei Kamolītis ir speciāli rakstīts Agneses Krivades ievadteksts - pasaka. Tā ironiski vēsta par septiņām dāmām, kas sākumā ir dumjas, bet tad dodas mežā, «izperē» kaut ko, kas varētu būt dzīves jēga, un atgriežas pilsētā jau kā ekodzīvesveida misionāres. Literārajam tekstam varbūt trūkst folklorai raksturīgā kodolīguma un tēlu skaidrības, bet pietiek nepieciešamās didaktikas - labāk izskatīties kā rūķim, nevis kā ballīšu karalienei, un apmeklēt Kalnciemielas tirdziņu, nevis Coyote Fly. Tas, par ko varētu strīdēties, ir - vai patiešām jūsmošana par gela nagiem tik ļoti atšķiras no jūsmošanas par pākšaugu kultūrām, ja principiālās atšķirības turpat vien ap izskatu un patērēšanu grozās, bet, par laimi, izstādītie mākslas darbi sniedzas mazliet pāri šāda līmeņa diskusijai.
Ingas Melderes apgleznotie porcelāna veidojumi atbruņo tieši kā studijas - jūtams gleznotājas neviltotais pārsteigums par materiāla plastiskajām iespējām. Porcelāns izmantots gandrīz kā sastīvinātas salvetes vai kabatlakatiņi, lokot un burzot, lai, māksliniecei un mums par brīnumu, tajos ieraudzītu, piemēram, vīrieša galvu vai sēdošu sievietes figūriņu. Rezultāts pat ļoti tieši atgādina bērnu keramikas pulciņa darbu skati, bet apgleznojumā neieraudzīsiet nevienu optimistiski košu krāsu vai klaji dekoratīvu elementu.
Arī Daiga Krūze ļāvusi savā lakoniskajā stilā ienākt bērnišķīgām formām. Šādā pieejā savijas ekoloģiskā jeb dabas tēma, kuras ietvaros bērna izpausmes veids tiek uzskatīts par dabisku, pirmatnēju, nesamaitātu, ar sievišķības demonstrāciju, par vienojošo elementu izvirzot zināmu naivumu. Krūzes trumpis ir galējs lakonisms, kurā viegli ieklāts fons, gandrīz pagleznojums, savienots ar pastozi trieptu figūru vai drīzāk daudznozīmīgu hieroglifu.
Izstādē veidojas pazīstams, bet ne bez problēmām pieņemams sievietes-bērna tēls. Tālākais ir gaumes jautājums - vai jums patīk, kā, piemēram, teātrī bērnus spēlē pieaugušas sievietes, vai gluži pretēji - mollīga Pepija Garzeķe labākajos gados, kas klaigā bērna balsī, pieder pie «traumējošākajiem» TV iespaidiem. Rodas aizdomas, ka rakstiskās izstādes vadlīnijas, kas, iespējams, domātas kā palīdzība skatītājam, sašaurinoši ietekmējušas arī mākslinieču darbu. Gan Krūze, gan Meldere ir pierādījušas, ka spēj iztikt bez tematiskajām stutēm.