Vienādošanās briesmas
Ieejot izstāžu zālē, skatītāju sagaida tieši tas, ko daudzi joprojām uztver kā laikmetīgās mākslas arogances izpausmi: daudz, daudz tukšas telpas, pavisam maz apmeklētāju un eksponāti, kuru izskats, tāpat kā izstādes nosaukums, drīzāk slēpj nekā atklāj, kas tiem kopīgs un kā tie šeit nokļuvuši. Mākslas darbiem pievienotās anotācijas ir skopas, droši vien, lai paskaidrojumi nenomāktu vizuāli tveramos iespaidus. Tomēr, acīm jūtot zināmu izsalkumu, skatītājs meklē rakstus un atrod: pie zāles ieejas pāris ielaminētu lapu, kurās izstādes kuratore austriete Dr. Sarolta Šrēdla pamato savu izvēli. Izrādās, ka uzmanības centrā ir globalizācija un jautājums - vai tā «nozīmē kultūras viendabību vai arī varbūt pastāv kultūras identitātes apziņa, īpatns vietējs raksturs un atsevišķu valstu sajūtas, kas novērš šīs vienādošanās briesmas?»
Jautājums nav atbildams, jo katras valsts pārstāvji pievēršas pārāk atšķirīgai problemātikai (Šrēdla: «Identitāte, tautība, (...) psihiskie stāvokļi») un atšķirīgiem medijiem, lai kaut vai salīdzinātu pieejas. Vienojošais nepārprotami ir interese par second hand attēliem, globālo vizuālo drazu, kas apņem māksliniekus, lai kur tie būtu, pretēji dabai, kas, iespējams, vēl cik necik būtu saistīta ar pieteikto mākslinieku ģeopolitisko pārstāvniecību. Labs piemērs ir ungāra Atillas Sūča glezna Ūdenskritums, kurā attēlots vecs, izdzisis televizors (ko var uztvert kā nevienam nevajadzīgu attēlu plūsmas metaforu) uz nožēlojamu fototapešu fona. Gleznojuma maniere ir pseidoimpresonistiska, bet bez impresionismam paša galvenā - dabas inspirēta krāsainuma, kuram šādā uzstādījumā vienkārši nav, kur rasties. Daniels Pitins no Čehijas uzgleznojis «aklo cilvēku ādas» - biznesa kostīmus orālā seksa laikā, iztrūkstot šādā nodarbē potenciāli visaizkustinošākajiem elementiem - humānām būtnēm tajos.
Kritika un līdzjūtība
Šāda globalizācijas kritika šķiet neticami precīza. Austriete Iza Rozenberga kvazipētnieciskā manierē aptaujājusi poļus par viņu attieksmi pret «Varšavas Nīki» - pieminekli, kas ideoloģiski pārstāv uzvaru Otrajā pasaules karā, bet fiziski ir tikai metāla sievietes tēls ar kailām krūtīm un zobenu. Savukārt poliete Malgožata Markeviča plakātiski, bet kareivīgi iestājas pret sieviešu ekspluatāciju, sūtot lētu apģērbu valkātājām aizkustinošus vēstījumus no to ražotājām, - tiesa, nevis kādas sociālas akcijas, bet fotogrāfiju sērijas (vēl vienas nevērtīgu attēlu plūsmas) veidolā. Politisku aktivitāti kā «drēbju jautājumu» interpretē arī austriete Judīte Himere (Meksikāniskais). Savukārt slovēņa Dušana Fišera un austrietes Džūlijas Heivordas telpiskie objekti - laikam globālā tehnokrātisma apcere neidentificējamos tehniskos veidojumos, paliek jebkādai interpretācijai slēgta zona. Tikmēr Klements Štrehers rosina humānu līdzpārdzīvojumu - viņš uzstājīgā apsēstībā pārzīmējis kaudzēm preses fotogrāfiju, kurās ir viss, kas vien totālas mediju varas apstākļos var radīt politiskas iesaistītības ilūziju pat vispasīvākajā patērētājā. Ja skatītājs, sācis apgaitu gar attēlu rindu, nojauš, ka drīz sastapsies ar Abu Graibas iemītniekiem, viņš nav kļūdījies!
Utopiska ideja
Ja pēc izstādes apmeklējuma pārdomu vēl nešķiet gana, ieteicams palasīt Manfrēda Strīgera grāmatu Globalizācija - prātīgāko sacerējumu latviski par šo tēmu. Tajā, piemēram, ieteikts nodalīt globalizāciju kā procesu no globalizācijas kā stāvokļa (pēdējam iesakot vārdu «globalitāte»). Gribētos pievienot vēl trešo «globalizāciju» - māksliniecisku utopiju, kuru veido neskaitāmas institūcijas un angažētas personas, to skaitā izstāžu rīkotāji, konstruējot «laikmetīgo mākslu» caur «nacionālo kultūru» un to «izcilāko pārstāvju» figūrām. Tomēr māksla tikai ar grūtībām iekļaujas šādā spēlē, tiecoties sargāt savu lokālo valodu, grupēties spontāni, uzrunāt personiski. Samākslotas konstrukcijas tam nepalīdz.