Jautājums par alternatīvām pamata un vidējās izglītības formām saistās ar - būsim godīgi - vecāku maksātspēju, jo valsts piedāvājums var būt kaut pagalam slikts, bet, ja rocība neļauj, tad alternatīvu nav. Tomēr ne mazāk būtisks jautājums, šķiet, ir, vai privātais sektors - kaut mārketinga līmenī - nepotē audzēkņos un viņu vecākos elitārisma ilūziju. Vēl pirms krīzes un ar to saistītajām izmaiņām darba tirgū dažu augstskolu beidzēji startēja dzīvē ar visai spilgti izteiktu pārliecību, ka viņiem pienākas kaut kas vairāk nekā vienaudžiem, kas studējuši «parastajās» augstskolās. Daudziem nācās vilties, bet tā nu būtu viņu privātā problēma. Lielāka nelaime, ka nepamatotas ambīcijas noveda pie attiecīgas rīcības darbavietās - kad ķidā ekonomiskās krīzes iemeslus un vietējā biznesa trūkumus, mums bieži labpatīkas piemirst, ka ne jau tikai skandināvu baņķieri šo putru ievārīja. Pašmāju izcilie (?) finansisti, juristi, ekonomisti un reklāmas speciālisti jau arī savu rociņu pielika svētā pārliecībā, ka viņi pieder jaunajai elitei.
Ņemot vērā, cik ļoti gados jaunu cilvēku pasaules izpratni un uzvedību veido samērošanās ar vienaudžiem, nepamatotu īpaša statusa sajūtu iedēstīt viņos ir visai viegli, turklāt jau pirms augstskolas. Līdz ar to atliek cerēt, ka privātās izglītības sistēmai pietiek godprātīguma, lai, reklamējot savu produktu, neliktu pārliecīgu (un varbūt nepamatotu) uzsvaru uz to, ka valsts piedāvājums a apriori ir slikts, savukārt alternatīvais garantē labāku nākotni.