Gandrīz katram no mums ir radi, draugi vai paziņas, kas pēdējos gados devušies peļņā uz citām Eiropas valstīm. Dzimtenē palikušo tautiešu attieksme pret aizbraucējiem nereti slīgst divās galējībās: vieni uzskata emigrantus par nodevējiem, kas vadās pēc principa «kur labi, tur dzimtene», bet citiem šķiet, ka aizbraucēji ir valdošā režīma upuri, kas bezizejas dēļ bijuši spiesti doties svešumā.
Diskusijās par emigrāciju ir pārāk daudz emociju un pārāk maz reālu argumentu. Latvija nav pirmā valsts pasaulē, kas saskārusies ar šo problēmu; arī mūsu pašu vēsturē bijuši vairāki imigrācijas un emigrācijas viļņi. Patiesībā - ja nebūtu migrācijas, mūsu senči nekad nebūtu atkūlušies līdz šim Baltijas jūras krastam. Vērienīga migrācija jau gadsimtiem ilgi notiek arī Latvijas iekšienē, tikai mēs tam pievēršam daudz mazāku uzmanību. Neviens vairs nebrīnās, ja cilvēks no nomaļas Latgales pilsētiņas devies strādāt uz Rīgu, kur iespējams nopelnīt trīsreiz vairāk. Pēc tam, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, mainījušies migrācijas mērogi, jo tagad mūsu «ciems» ir visa Eiropa.
90. gadu sākumā, kad algas Latvijā bija daudz mazākas, nekādi viesstrādnieku pūļi uz Eiropu neplūda, jo vienkārši nebija tādas iespējas. Tagad vārti uz Eiropu ir vaļā, un cilvēki izmanto iespēju, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus. Šī vēlme ir dabiska un saprotama; tā veicina emigrāciju ne tikai no Latvijas, bet arī no daudzām citām valstīm.
Latvijā par emigrācijas uzplūdiem un «tautiešu aizdzīšanu svešumā» pieņemts vainot valdību, kas neko nedara, lai Latvijā varētu nopelnīt «cilvēka cienīgu algu». Taču valdības iespējas ietekmēt šo procesu ir ierobežotas. Pašlaik vidējā alga Latvijā ir 465 lati mēnesī, bet Norvēģijā attiecīgā summa ir ap 3300 latu, Īrijā - ap 2000 latu mēnesī. Kamēr vien robežas būs vaļā un pastāvēs šādas ienākumu atšķirības, cilvēkiem būs vilinājums ātrāk sasniegt labklājību ārzemēs, nevis pacietīgi gaidīt Latvijas ekonomikas attīstību. Cita lieta, ka izglītoti latvieši ārzemēs nereti strādā darbus, kas nav atbilstoši viņu kvalifikācijas līmenim. Taču arī no šādas situācijas Latvijai ir savs labums, jo ārzemēs strādājošie tautieši katru gadu pārskaita uz dzimteni naudas summas, kas līdzvērtīgas simtiem miljonu latu. Ciniski runājot, mūsu ekonomikai lielāks labums varētu būt no bijušās grāmatvedes, kas mazgā traukus Norvēģijas restorānā un sūta naudu uz Latviju, nekā no grāmatvedes bezdarbnieces tepat Latvijā.
Runas par emigrācijas ierobežošanu brīžiem atgādina diskusiju par dzimstības veicināšanu. Patiesība ir tāda, ka demokrātiskā valstī valdība nevar piespiest cilvēkus vairoties, tāpat kā nevar aizliegt viņiem izbraukt no valsts. Valdība var tikai radīt apstākļus, kas veicinātu ticību mūsu valsts nākotnei, mudinātu palikt dzimtenē un radīt pēcnācējus.