Saskarsme ar daiļo
Šis demokrātiskais un savā taisnprātīgajā naivismā pat apstulbinoši burvīgais «māksla pieder tautai» princips mudina atcerēties, ko tad īsti mums katram nozīmējusi saskarsme ar daiļo, ar mākslām, ar lietām un parādībām, kuras sauc dažādos gudros vārdos - te par pasaules nemateriālās kultūras mantojumu, te par cilvēka radošā ģēnija izpaudumiem, par mākslu šedevriem, te vienkārši par KK - kultūras kanoniem. Kuri, tikpat demokrātiski jāatzīst, katram tomēr savi. Nav jau padomju viduslaiki, kad visiem jādomā un jādzied, jādejo, jālasa utt. vienā virzienā. Taču. Kā atšķirt kultūras zelta graudus no plašpatēriņa masu izklaides pelavām? It īpaši mūslaikos, kad tā dēvētā masu kultūra hameleoniskā virtuozitātē pielāgojas reizēm pat visaugstāko standartu augstajai mākslai - tā, ka grūti, pat neiespējami tās atšķirt. Lai gan ar ādu jūti, kur imitācija, kur tīra manta.
Izplūdušās robežas starp elitāro kultūru un popkornkultūru/kiču reizēm rada saprāta briesmoņus, kad glamūri nofotografētas jaunbagātnieku mitekļa tapetes ar visiem dzīves saimniekiem fonā izskatās kā laikmeta dokuments augstās mākslas formās. Atraktīvs virtuālā grafomāna blogs neatšķiras no rakstnieka klasiķa gadiem dvēseles mokās dzimuša manuskripta - drukā tik nost!
Šoreiz patiesi der atgādināt slaveno psiholoģisko «testu» radoša cilvēka inteliģences līmeņa noteikšanai: «Jaunībā domāju - Es un Mocarts, briedumā - Mocarts un es, mūža nogalē palicis vien Mocarts un, ak jā, Dievs», - jo pats sarunas temats ir visai slidens. Vai bērnībā un agrā jaunībā personīgi piedzīvots kultūras un mākslas notikums spēj atstāt cilvēka atmiņā, uztverē, psihē tik neizdzēšamas pēdas, tik fundamentālu nospiedumu, ka tas maina viņa - ja ne visu dzīvi, tad uztveri par lietu kārtību pasaulē gan? Neatbildamu vai grūti atbildamu jautājumu šajā - XXI gadsimta globālā informācijas terora - situācijā ir daudz, jo milzu mērogos ir mainījusies izpratne gan par paaudzēm, gan laika ritējumu, gan pats jēdziens «bērnība».
Vai vispār var salīdzināt pēckara bada laiku bērnību ar mūsdienu (nosacītās) pārticības laikiem? Vai var samērot tradicionālās kultūras vērtību programmu (grāmatas, teātra izrādes, koncertus, vizuālās mākslas) ar jaunlaiku starprobežu un virtuālo kultūru bezgalīgajiem laukiem ar tajos dominējošo interaktivitāti, kā arī masu mediju uzspiesto «kā pilnvērtīgi dzīvot un izklaidēties» standartu diktātu, 3D modi, cipartehnoloģiju, ezoterikas ilūziju, kino un reklāmas milzu ietekmi? Visas civilizācijas domas pamatu balsts - grāmata/teksts/vārds - tagad ir «izlasāms» tik daudzos veidos - Gūtenberga laikmeta relikta - grāmatas - formā, iPad formātā, audiogrāmatā, komiksa grafiskajā ēnu karalistes produktā, daidžesta špikerī, kas turklāt lepojas ar saukli «Kā izlasīt Leo Tolstoja Karu un mieru desmit minūtēs», vai mājsaimnieču gremošanas sistēmai atvieglinātā kino un/vai televīzijas adaptācijā un vēl, un vēl...
Beigās - smaidiņš
Mēs aicinājām dažādu zemju un dažādu vecuma grupu pazīstamus cilvēkus atcerēties, kas un kāpēc viņus ir pārsteidzis, satriecis, līdz sirds dziļumiem aizkustinājis garīgajā, emocionālajā pieredzē, ko dēvē par kultūru. Jā, arī bērnība un jaunība katram sava, un kā mīļi ironizēja latviešu operas, kino un teātra režisors Viesturs Kairišs, īsziņā atbildot uz manu vaicājumu par bērnības spilgtāko kultūras iespaidu: «Laikam man bija skumja bērnība bez mākslas, jo nevaru atcerēties tādu vienu satricinošo notikumu.» Ziņas beigās - smaidiņš.
Un vēl no Mākslas muzeja zīmēšanas programmiņas: «Attiecības ar mākslu ietekmē gan indivīda personība, gan viņa izglītība un dzīves pieredze. Pieaugot cilvēks iemācās vērtēt sevi. Skola ar tās racionālo un loģisko praksi padara vājākas saites ar jūtīgo uztveri, kāda ir bērnībā. Vairums pieaugušo par to jau ir aizmirsuši pavisam, pierodot rīkoties un uztvert realitāti pēc iemācītām un zināmām shēmām. Taču mākslas īstā pievilcība slēpjas tieši iracionālajā aspektā.»