Nepārsteidz, ka laikraksta New York Times optimistiskais raksts par Latvijas it kā veiksmīgo kārpīšanos ārā no krīzes bezdibeņiem ir saņēmis diezgan asu kritiku no vairāku ekonomikas ekspertu puses - budžeta konsolidācija un nodokļu paaugstināšana ekonomiskā cikla lejupslīdes laikā? Tas vienkārši nevar darboties, tas būtu kā atteikties no savas reliģijas! Taču tieši tāda ir Eiropas atbilde uz Nobela prēmijām apzeltīto ekonomistu melnās maģijas mācībām.
Kamēr Baraks Obama ir gandarīts par to, ka uz diviem mēnešiem ir spējis atkāpties no fiskālās kraujas malas, mēs šajā bezdibenī esam ielēkuši ar galvu pa priekšu - ne gluži aiz pašpārliecības, bet drīzāk ar tādu kā latvieša nolemtības sajūtu sirdī. Varbūt, ka tā ir tikai iesācēja veiksme, un tomēr mēs esam viena no pirmajām ES valstīm, kas sāk parādīt zināmas atkopšanās pazīmes. Plaisa starp gadu desmitiem pielūgtajiem fiskālās politikas baušļiem un reālo ekonomikas situāciju nekad nav bijusi plašāka. Un mēs tagad esam nostājušies tās pareizajā pusē.
Skaidrs, ka pārmetumi par Latvijas šā brīža izteikti kapitālistisko nodokļu politiku, joprojām augsto bezdarbu un emigrējošajiem cilvēkiem ir vietā, tomēr reizēm rodas sajūta, ka par Latviju tiek runāts kā par kādu industriāli attīstītu un nobriedušu demokrātiju. Latvija nav gluži ASV, kur reiz bijusi, bet pamazām pačabējusi spēcīga vidusšķira, mūsu labklājība nebija nekas vairāk kā īslaicīgs fiskālais pārpratums. Un labi vien, ka īslaicīgs, jo pretējā gadījumā arī mūsu ārējais parāds ar kredītprocentu starpniecību agrāk vai vēlāk sāktu pieaugt ģeometriskā progresijā.
Jāatzīmē arī, ka pamazām izmainīt nodokļu politiku ir vieglāks process, nekā, piemēram, atrisināt 18 triljonu dolāru liela parāda problēmu, kuras kā bezdibeņa priekšā stāv Baraks Obama. Pēdējo desmit gadu laikā parāds ir gandrīz trīskāršojies, un tas ir noticis tieši tās taktikas dēļ, kuru pārcilvēku kārtā ieceltie ekonomikas guru valdībām ir čukstējuši ausī, un valdības, protams, nav spējušas atteikties no papildu svaigas naudiņas grūtākos un ne tik grūtos brīžos. Vai tiešām būtu jāņem vērā ekspertu padomi, kuri arī pēdējo desmit gadu laikā nav spējuši neko izmainīt, lai pasaules lielāko ekonomiku nenovestu līdz fiskālās kraujas malai?
Kritiskas balsis Latvijas veiksmes stāstam ir vitāli nepieciešamas, jo, pavadot pārāk ilgu laiku tabulu, līkņu un grafiku vidē, dažam var sākt zust realitātes sajūta. Taču mākslīga ekonomikas augšupejas turēšana ar apšaubāmu finanšu instrumentu palīdzību arī nav mūžīgs līdzeklis. Šīs divas lietas nemanāmi savijas kritiķu balsīs - ekonomiskā izaugsme ir pārāk neviendabīga, tāpēc labāk darīt kā ierasts - turpināt aizņemties no nākamajām paaudzēm.