Izrādās, ka atbilstu Eiropas vidējam iedzīvotājam attiecībā uz to, kā uztver restorānus. Eiropiešu restorāni sākotnēji apkalpoja galvenokārt augstmaņus, vēlāk maksātspējīgos, kas iztaisījās par augstdzimušiem, tad arī tos, kas mēģināja ēst ārpus mājas vismaz kādā svētku datumā. Tāpēc restorāni līdz pat šim laikam imitē aristokrātisku apiešanos ar apmeklētājiem, dēvē viņus par viesiem. Tie katram no mums ļauj kļūt par gaidītu, aptekalētu un lutinātu personu, kaut uz pāris stundām pārtopot par sultānu, princesi u. c., kad apkārtējie mums izdabā. Paturot prātā pagātni, eiropiešu restorāni pret klientiem ir tēvišķi aizbildnieciski. Ēdienkarti tajos veido ne viesi, bet saimnieks. Viesi iet pie pavāra, kas ir visas izrādes režisors un darbojas ne tik daudz citu dēļ, cik savas atpazīstamības - slavas dēļ. Arī Rīgā pietiek restorānu, kuru pavāriem zinām vārdu, un zinām, ka viņi mūs apčubinās.
Ziemeļamerikā restorāni sāka plaukt zelta drudža laikā, kad tūkstošiem vīru palika bez sievietēm un mājas ēdiena. Sanfrancisko radās sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, kas ilgu laiku noteica visu Savienoto Valstu gastronomiskās īpatnības. Jaunajās zemēs ēdiens nebija izklaide, bet gan nepieciešamība. Arī tagad biznesa pusdienas amerikāņu restorānam ir būtiskākas par privātām un nelietišķām vakariņām. Kā atzīmējis kādreizējais rīdzinieks Aleksandrs Genis, Amerikā netikumu nejauc ar dienišķo maizi, tāpēc ēd, dzer un dejo atšķirīgās vietās. Tas pats nervozais zelta drudzis radīja pašapkalpošanās un ātrās ēšanas ēstūžus, kas novērtē klienta laiku un patstāvību. Pat tajos restorānos, kur ir viesmīļi, klienta izvēles brīvība tiek uzsvērta sarunās par salātu mērces sastāvdaļām, piedevu sastāvu vai gaļas cepšanas ilgumu. Amerikānis pusdienas apzīmogo ar savas personības zīmogu atšķirībā no Vecās pasaules, kur pavāra gaumi vērtē augstāk nekā apmeklētāja iedomas, - tāpēc pat sāls vai piparu traukus neliek uz galda. Vēl viena amerikāņu īpatnība - tieksme pēc eksotikas. Eiropā baro kā mājās, tikai labāk - jo restorāns ir tāda īrēta māja, taču amerikāņi bieži dodas uz restorānu kā ceļojumā uz ārzemēm. Aizjūras ēdiens - skopuļa ārzemju komandējums, uzsver Genis, piebilstot, ka tā tiek bužināts ne vēders, bet gars - sniegts nevis gastronomiskās, bet drīzāk etnogrāfiskās zinātkāres apmierinājums. Tāpēc Eiropā restorāns tiek veidots ap pavāru, bet Jaunajā pasaulē - ap kādu nacionālo virtuvi, kur receptes ir tautas mantojums, nevis individuāla daiļrade, turklāt pielāgotas vietējo gaumei - indiešu ēdiens nav tik ass, japāņu - lielākās porcijās, ķīnieši slēpj ēdienus no čūskām, ukraiņi - no speķa. Amerikāņu restorāns ir vienlaikus pašu un svešs. Kā McDonald's ar hamburgeriem no Hamburgas.