Staigā gan! Dāvim ir trīsdesmit viens gads, viņš ir precējies ar savu mīļo Lauru. Runājot puisim acis dzirkstīt dzirkstī: «Kustos tāpēc, ka esmu dulls un tas notur pie dzīvības. Jūtos labi, kaut lasu tikai ar lupu, man beigtas plaušas, daži pirksti ir nejūtīgi, ārsti atraduši arī kaut kādu nieru kaiti. Katrs orgāns šajos gados ir diabēta pabojāts, bet zāles gandrīz nedzeru, dažreiz tikai ar vitamīniem pajokojos.»
Dāvim nav laika domāt par savām kaitēm. Jau septiņus gadus viņš ir Juglas dzīvnieku patversmes vienīgais darbinieks vīrietis. Kolēģes saka - uz Dāvi var paļauties, viņam ir daudz draugu, ar Dāvi vēl nevienam nav izdevies sastrīdēties, Dāvis būs pirmais, kas steigsies palīgā jebkurā dzīves situācijā. Dāvis Muižnieks ir patversmes Labās mājas darbinieku un četrkājaino iemītnieku uzticības persona.
Bija zaļš gurķis
Dāvis nekādā gadījumā nav supermenis. Slimība atstājusi iespaidu uz veselību. Sestdienas pievakarē vīratēva Pētera mājās, sniedzot man interviju, pie kafijas tases puisis atklāti saka: «Vistrakāk bija pirms septiņiem gadiem, kad vēl strādāju savā profesijā par autoremonta atslēdznieku. Tur kaites saasinājās, ietekmi atstāja pārslodze, apkārtējā vide, ķīmija. Uz pusgadu pilnīgi zaudēju redzi un sapratu, ka autoservisā atgriezties vairs nevaru. Viegli nebija. Kaut ar Lauru esam pazīstami jau vairāk nekā desmit gadu, tolaik tikko bijām apprecējušies. Taču nīkt un gaidīt beigas nav manā raksturā. Tikko redze mazliet atgriezās, kā galīgi zaļš gurķis aizgāju uz veco Juglas patversmi. Divas nedēļas nostrādāju par brīvprātīgo un paliku tur.»
Tagad, kopš 13. septembrī atklātas Labās mājas, darba gadus vecajā patversmē Dāvis atceras ar smaidu, saka, tur iegūta imunitāte pret salu un grūtībām, jo «kad ārā bija jau desmit un vairāk mīnusu, lai dzīvniekus apkoptu, saģērbāmies kā sīpoli - kārtu uz kārtas. Suņu arī bija žēl, lai kā centāmies, tajās būdās siltumu nodrošināt bija neiespējami, ēdiens sasala bļodās. Ko tagad vairs? Galvenais - suņi un kaķi ir siltumā, pašiem ir sirds mierīga, ir duša, ģērbtuve».
Dāvja darba biedrenes teic, ka uz puiša pleciem gulst visi vīriešu darbi, jo pēc profesijas viņš taču mehāniķis. Lai gan patversmē ir slīdošais darba grafiks, Dāvis tur nereti ierodas arī brīvdienās. Darba Labajās mājās netrūkst. Dāvis iezīmē dienas ritmu: «Darbinieks un viņa palīgs no rīta izvērtē dzīvnieku veselības stāvokli, uzzina jaunumus, apčubina suņus, parunā ar viņiem un ved uz pastaigu laukumiem, iztīra voljērus, tad ir brokastis. Viens cilvēks darbojas kucēnu galā. Viss ātrā tempā rit līdz divpadsmitiem. Pēc tam? Viss sākas no gala, tikai lēnākā ritmā. Jaunajā patversmē plašas telpas, ir ko noskrieties, vakarā kājas nejūti.»
Dāvis augstu vērtē brīvprātīgos palīgus, taču viņiem nevar prasīt ierasties noteiktā laikā, jāzina arī, kāds suns kuram pa spēkam. Brīvprātīgo ierašanos ļoti ietekmē laika apstākļi -vasarā saulainā dienā palīgā atnāk pat vairāki desmiti, bet lietū vai ziemas spelgoņā - tikai daži vai neviens. Ar to jārēķinās.
Gatavs augstākajai pilotāžai
Dāvis vairs nav zaļš gurķis suņu lietās. Darba pieredzei pievienojušās nopietnas zināšanas. Pirms trim gadiem viņš pabeidza kinologu kursus. Puisim ir tālejoši plāni: «Man tāda daba - lai cik slikti ir, nedrīkst nolaist rokas. Kad zaudēju redzi, vienu brīdi biju dziļā izmisumā, bet tad nolēmu, ka vajag attīstīt suņu pavadoņu audzēšanu un apmācību. Esmu nodibinājis biedrību Baltais suns, sākam veidot projektus, gribam piesaistīt Eiropas naudu. Suns pavadonis ir kinoloģijas augstākais sasniegums, viņa apmācība ilgst aptuveni pusotru gadu un maksā ap 4000 latu. Pagaidām mums vēl nav naudas kucēnu iegādei. Mēģināsim to nopelnīt ar citiem projektiem, un ceram, ka jau nākamā gada sākumā mums būs divi perspektīvi, nepieciešamos testus izgājuši kucēni.»
Sarunā ar interesei ieklausās Dāvja melnais labradors Elfs, mopša kucīte Agute un sievastēva mīlule mopsenīte Brī. Mājās Dāvi sagaidīs arī kaķene Kleo. Vai patversmes bērni? Izrādās - nē. Dāvis saka, ka jāmāk distancēties no patversmes iemītniekiem: «Es apmīļoju katru, bet cenšos nevienu neielaist sirdī, kaut tas ne vienmēr izdodas.»
Spīdīgi melno labradoru Elfu Dāvis paņēma kā kucēnu, jo viņam patīk šī šķirne. Elfs nekad nestrādās par suni pavadoni: «Jaunībā viņu sačakarēju - ar draugiem svinējām Jauno gadu, šāvām gaisā raķetes. Kāds raķešu bloks apgāzās un sāka šaut pūlī. Bija panika, un Elfs pārbijās. Tas viņam palicis prātā uz visu mūžu, baidās no šāvieniem, bet pavadonim jāprot saglabāt mieru jebkuros apstākļos.» Tomēr Elfam ir suņa pavadoņa zināšanas, viņš pat darbojies paraugdemonstrējumos.
Savukārt gados jau stipri vecā Agute iepriekšējiem saimniekiem kalpojusi kā kucēnu ražojamā mašīna. Kad vairs nespēja, cilvēki zvanīja uz patversmi, lai pievācot, citādi indēšot nost. Par Aguti iežēlojās Laura, un mopsenīte nonāca pie viņas māsas Ingrīdas. Agute jau nosirmojusi un neredzīga, bet mīļa bezgala.
Dāvis saka, ka viņš esot suņinieks, bet Laurai patīk kaķi. Viņa paņēma patversmē gadu veco kaķeni Kleo. Laurai bija noteikums - lai būtu klēpja kaķītis un melnā krāsā. Kleo ar Elfu ietur diplomātiskas attiecības. Mīlestības viņu starpā nav, bet ir saticība.
Man šķiet, ka Dāvis visus apdāvina ar enerģiju un optimismu. Kā lai zūdās viņa klātbūtnē? Viņš saka: «Zini, kad ir pavisam slikti, tad palīdz tikai ticība, ka viss atkal būs labi.»