Mūzika sinhronizē smadzeņu puslodes. Radošā izglītība ir viena no svarīgākajām izglītības komponentēm. Man jau likās, ka Latvija iet pareizā virzienā un to pastiprina. Es nezinu, kas Ķīli pamudināja pareizo virzienu apturēt un skatīties citā virzienā.
Vai angļu valodas pastiprināšana augstākajā izglītībā, pieļaujot izglītību doktorantūrā pat 100% angļu valodā, ir pareizs solis?
Angļu valoda ir galvenā zinātnes valoda. Zinātnē, augstākajā izglītībā ir svarīgi lietot angļu valodu. Ja mēs skatāmies veiksmīgās pasaules universitātes, Eiropas, pat Vidējo Austrumu un Āfrikas. Tur mēs redzam, ka liela daļa no studijām notiek angļu valodā. Jo vienkārši ir daudz internacionālu pasniedzēju un studentu. Latvijā šo internacionālo studentu un mācību spēku katastrofāli trūkst. Ja šeit nebūs angļu valodas vides, ja nebūs internacionālo pedagoģisko spēku akceptances, tad, protams, Latvijas Universitāte un citas augstākās mācību iestādes nebūs konkurētspējīgas.
Kā jūs kopumā vērtējat iesākto izglītības ministrijas reformu līniju?
Roberta Ķīļa reformas ir izglītības finansializācija, kā to sauc ekonomisti. Izglītības finansializācija nozīmē to, ka izglītība tiek uzskatīta par privātu produktu, kam ir jānes labums. Un ātri! Tas ir īstenībā tas, ko Ķīlis gribētu. Un ar maksimālu finansiālo izdevību valstij. Bet izglītība vienmēr ir ilgtermiņa projekts. Tas ir pareizi, ka valstij ir finansiāli visizdevīgāk ieguldīt izglītībā. Bet izglītībai ir jābūt nevis privatizētai, bet atbildīgas valsts produktam. Tādēļ visas veiksmīgās valstis - pat tad, ja tās nonāk krīzē, kā mēs to skaidri varējām redzēt Rietumeiropā, - šīs valstis izglītības finansējumu nevis apgriež, bet papildina. Un tieši arī no valsts budžeta. Tas, ko Ķīlis grib - samazināt budžeta programmas, samazinot izglītības spēju, izglītības kapacitāti, pārorientējot to no budžeta programmām uz maksas programmām -, tā principā ir izglītības sistēmas demontāža. Tā ir graušana. Un tas nozīmē, ka vēl vairāk cilvēku aizplūdīs prom no Latvijas.
Un kāda, jūsuprāt, būtu pareiza politika?
Pareiza politika būtu aicināt labākos pedagogus no konkurētspējīgām universitātēm lasīt savas programmas Latvijā. Kaut vai angļu valodā. Tādā ziņā šī doma ir pareiza. Nevis programmu samazināšana, maksas paaugstināšana un izglītības programmu likvidēšana, liekot studentiem emigrēt. Daudzi no studentiem, kas emigrē, paliek tajās valstīs, kur studē. Un līdz ar to iesaistās to valstu ekonomikas un labklājības radīšanā. Bet zaudētājs viennozīmīgi ir Latvija. Ķīļa reformas ir neoliberālas. Tās principā ir pretvalstiskas reformas. Jo izglītība, medicīna, sabiedriskā infrastruktūra vispār ir katras valsts valstiskuma un veiksmes pamatā. Tikko šeit ir runa par finansializāciju - tie visi principā ir pretvalstiski priekšlikumi.
Kādā veidā finansializācija izpaužas?
Finansializācija mūsdienās ir ļoti izplatīta parādība. Viens vienkāršs piemērs. Kad lidsabiedrības pārdod biļetes uz avioreisiem ar pārpalikumu. Respektīvi, pārdod vairāk biļešu, nekā ir pieejamas vietas, cerot uz to, ka visi pasažieri neieradīsies, bet maksimizējot peļņu. Tad, ja pasažieri ierodas, viņiem vienkārši nav vietas. Jo šādām lidsabiedrībām galvenais ir peļņa, nevis - lai visi pasažieri varētu iegūt labu un kvalitatīvu lidojumu. Tā ir finansializācija. Un tā notiek visās sfērās, kur pie varas ir neoliberāļi.
Esat paziņojis, ka dibināsiet partiju, kuras viens no galvenajiem uzdevumiem būs «parādu torņa» nojaukšana. Ko tas nozīmē - vai vajag vēl lielāku konsolidācijas politiku, lai vēl naskāk varētu atdot parādus?
Ir dažādi paņēmieni un triki, kā aplikt sabiedrību ar nesamaksājamiem parādiem - gan privātpersonas, gan uzņēmumus. Bankas šos trikus ļoti labi zina un pēcpadomju teritorijā izmanto ļoti efektīvi. Vēsturē jau kopš pieciem tūkstošiem gadu mēs zinām, ka nesamaksājami parādi nekad nevar tikt atdoti. Arī Bībelē mēs lasām, ka ir minēts tāds Līksmības gads, kad visi parādi tiek atlaisti. Un cilvēki atkal var atsākt dzīvi, var atsākt investīcijas. Nauda var atkal sākt plūst ekonomikā un cirkulēt. Eiropā XVI gadsimta Anglijā tika celti parādu torņi, kur cilvēkus, veselas ģimenes varēja ieslodzīt uz gadu desmitiem, pat līdz mūža beigām - par neatdotiem parādiem. Izņemot šos cilvēkus no ekonomikas, no sabiedrības, no aprites - tādi paši parādu torņi kā XVI gadsimta Anglijā pārnestā nozīmē ir uzcelti šodienas Latvijā. Ar likumdošanu. Respektīvi, cilvēki tādos parādos, kurus viņi nespēj atdot, var būt visu mūžu. Bet bankrota procedūra ir ļoti apgrūtināta vai nav pieejama. Tas ir tas, ko mēs gribam novērst, lai nevarētu būt tā, ka likumdošana pieļauj, ka cilvēki var būt gadu desmitiem ieslēgti neatdodamu parādu tornī.
Vai jūsu partija cer uz nopietniem panākumiem vēlēšanās, vai domājat būt tāds intelektuāls klubs ideju rosināšanai?
Mēs neesam citādi kā citas valstis, kas ir spējušas būt veiksmīgas. Tādu partiju, kuras pagriežas ar seju pret sabiedrību, lai uzlabotu visas sabiedrības labklājību, Latvijā ir ļoti maz. Bet «visa sabiedrība» patiesībā ir 99,5%. Tādas partijas, kuras uzlabo banku sektora vai to priviliģēto kreditoru labklājību, īstenībā uzrunā 0,5% no sabiedrības.
Kādēļ jums neizdevās īstenot savas idejas partijā Saskaņas centrs? Tās bija personiskas nesaskaņas ar līderiem vai atšķirīgi uzskati?
Tās drīzāk bija ideoloģiskas nesaskaņas. Tajā ziņā, ka man bija diskusija par pašvaldību piesaisti komercbanku struktūrām, kur man bija diskusija ar Nilu Ušakovu. Tā stāv ceļā valstiska koncepta realizēšanai. Viens piemērs. Rīgai ir noslēgts līgums ar skandināvu banku Nordea par visu pašvaldības projektu realizēšanu. Šādā sistēmā valsts un pašvaldības zaudē, jo visu ekonomikas plānošanu patiesībā pārņem komercbankas, kam nav izdevīgi par zemiem procentiem kaut ko kreditēt ilgtermiņā, bet atkal - par augstiem procentiem un īstermiņā - tas nav izdevīgi sabiedrībai. Te ir tā dilemma. Ja politika nevar tikt ar šīm komercbankām galā, ja nevar ieņemt to nišu, kas politikai pienākas, tad tā nav sociāldemokrātiska pašvaldība. Tā ir neoliberāla pašvaldība, kas darbojas baņķieru un banku interesēs.