«Esmu santehniķis, bet veselības problēmu dēļ šajā profesijā kļuvis par grūtu. Tāpēc mācos ko jaunu,» saka Aivars Kalniņš. Situācijā, kad, pārkāpjot 60 gadu slieksni, nav skaidrības par nākotni, Aivars nezaudē mieru un sirsnību. «Man vairs nav milzīgu dzīves mērķu, kur tad vairs skriet,» pieticīgs savos plānos ir sirmais vīrs, «bet vienmēr esmu bijis no tiem, kam patīk mācīties.»
Vienmēr zini, ko runā
«Esmu uzaudzis pie zemes, siltumnīcā starp gurķiem un tomātiem,» par sevi kodolīgi noteic sirmais vīrs, «man patīk zemes darbi, sajust, kad melns aiz nagiem.» Dzimis Rīgā, bet bērnību līdz skolai viņš pavadījis Ikšķilē pie tantes. Viņam nav sveši lauku darbi, nav svešs prieks, ko sniedz pilns klēpis ar kaķēniem vai tantes attapīgā suņa Mura izdarības. Aivars atceras, kā tante no darba atgriezusies mājās uz maza, melna moča, bet viņš, būdams puika, no pļavas ar zirgu... Skolā viņam labi padevusies matemātika, skolotāji bijuši neapmierināti, ka nav izlēmis tālāk mācīties vidusskolā. «Tie bija grūti laiki... Jau pēc sestās klases sāku strādāt par sētnieku Pārdaugavā. Par 42 rublīšiem. No rīta cēlos agri un ar slotu uz ielas. Pārnācu, vecāmāte brokastis bija sataisījusi, paēdu un jozu uz skolu. Pēc astotās klases jau gāju lielākos darbos - strādāju par krāvēju.»
Augstskolā Aivars iestājies gan - Rīgas Politehniskā institūta Aparātbūves fakultātē, ko pabeidzis kā inženieris mehāniķis. Pirmā darbavieta bijusi armijas rūpnīca Komutators. Aivars vēl šobaltdien atceras plakātu Komutatorā pie sienas - «Ne vienmēr runā, ko zini, bet vienmēr zini, ko runā». «Prātā to esmu paturējis. Bet nekad neesmu mācējis melot, tāpēc dzīvē bieži dabūju pa ādu. Arī tēvs mācīja būt taisnīgam, patiesam,» šodien nosaka seniors. Tad Aivars sācis strādāt Rīgas radiorūpnīcā, konstruktoru birojā Orbīta, līdz iesaukts dienestā armijā 26 gadu vecumā. Pēc armijas tālākās darba gaitas jau noteikusi iespēja izvēlēties, kā nodrošināt savu dzīvi - darbavietās, kur pieņem ar augstāko izglītību, vai tajās, kur var iztikt ar prasmīgām rokām, saņemot ievērojamāku atalgojumu. Aivars izvēlējies otru iespēju. Kopš 1980. gada strādājis dažādās iestādēs par santehniķi. 2002. gadā viņš izgājis kursus un, kā pats smej - beidzot ieguvis arī santehniķa meistarprasmes apliecinošu dokumentu.
Aivars strādājis arī par atslēdznieku, krāvēju, metinātāju, dažādos celtniecības darbos. Kursos apguvis šuvēja, noliktavas pārziņa, autokrāvēja vadītāja un elektrokrāvēja operatora arodu.
Sirdspuķīte Princesīte
Pieteikties datorapmācības kursiem Pieslēdzies, Latvija! Aivaru pamudinājuši iepriekšējie kursi, kur apguvis noliktavas pārziņa prasmes. Mācību programmā bija iekļauta arī 220 stundu datorapmācība, taču no tās sapratis maz. Šī urdošā neapgūto zināšanu sajūta nav likusi mierā. «Trīs gadus biju bez darba. Pērn trolejbusa pieturā uz soliņa atradu avīzi, šķiet, tā bija Senioru Diena, kur bija rakstīts - mācīties nekad nav par vēlu. Izlasīju aicinājumu un pieteicos,» stāsta Aivars Kalniņš. Ko seniors vēl gribētu apgūt? «Esmu noskatījis loģistiku, tā man būtu interesanta joma. Arī datorprasmes tajā noderēs,» uzskata Aivars. Taujāts, kā psiholoģiski spējis nesalūzt, pirmspensijas vecumā paliekot bez darba, viņš rāmi pasmaida: «Cerība mirst pēdējā.»
Viņš neslēpj - ziemā bija sagrābušas pamatīgas muguras sāpes un skats uz dzīvi rādījies drūmāks. «Bet mani izglāba Princesīte! Bija jāceļas un jāiet ārā,» seniors noglāsta savu kompanjoni - no patversmes paņemto kaķenīti. «Skatoties Animal Planet - tas mans mīļākais TV kanāls - un papētot internetā, nonācu pie secinājuma, ka mana Princesīte ir piederīga Meinkūnu šķirnei. Meinkūni nebaidās no ūdens, savvaļā tie ķer zivis. Milzeņi starp kaķiem - kaķenes var sasniegt astoņus un vairāk kilogramu,» aizrautīgi stāsta Aivars. Viņš iemācījis Princesīti iet ārā pie pavadiņas, un abi dodas izkustēties divreiz dienā pa stundai pusotrai. «Dodoties pie vetārsta, Princesīte nebrauc kastē, bet gan pavadiņā. Trolejbusā viņa vai nu guļ man uz skausta, vai cēli sēž uz pleca. Tāpat šķērsojam Slāvu pārvadu, un Princesīti nemaz neuztrauc, ka garām joņo mašīnas. Ieejot klīnikā pie vetārsta, Princesīte uzkāpj uz svariem, tad visu apstaigā, izpēta, un pa to laiku - tā starp citu - daktere veic apskati un vakcināciju. Bez emocijām. Un tad mēs cēli soļojam mājup,» lepns ir Aivars. «Princesīte liek man celties un kustēties caur «nevaru». Var teikt, viņa mani uztur mani pie dzīvības.»
Reiz atkal dziedāšu
Aivars atzīst - pašdisciplīna ir vajadzīga. Lai sakārtotu veselību, viņš dodas uz vingrošanas nodarbībām, bet vingro arī mājās. Mācās. Meklē izglītojošu informāciju par dabu, dzīvniekiem. Satiekas ar kaimiņiem, tādiem pašiem dzīvniekmīļiem. Kādreiz uzcep ābolu pīrāgu. Un piebilst - viņu pilnībā apmierinot vecpuiša dzīve. Galu galā - ir taču Princesīte! Kādas viņš saredz savas vecumdienas? Aivars mirkli aizdomājas - esot kāds lielāks sapnis. Bet tam vajadzīgs auto. «Visi mani radi ir ārzemēs, Anglijā. Varētu iekāpt mašīnā, paņemt līdzi Princesīti un doties ceļā - vispirms uz leju, pie leišiem, tad cauri Ungārijai uz Horvātiju, un tad uz Angliju - tur ir mammas jaunākais brālis ar sešiem dēliem un meitu. Visi pamazām ir aizceļojuši. Jā, es būtu gatavs pamest Latviju. Taču tikai kopā ar Princesīti. Bez viņas nekādā gadījumā,» kategorisks ir Aivars. Bet Aivaram ir arī kāds mazāks sapnis. «Tikai vēl neesmu saņēmies. Mani aicina parūkt vīru korī. Kādreiz jau dziedāju kolhoza Juglas zieds korī. Lielajos Dziesmu svētkos gan neesmu piedalījies. Korī tiešām vajadzētu iestāties. Ir jādarbojas. Ceru, ka kādudien atkal dziedāšu,» pasmaida seniors.