Kāpēc šo klubu duelis ir likumsakarīgs? Galvenokārt tāpēc, ka Anglijas un Spānijas čempionāti uzskatāmi par pasaulē labākajām futbola līgām. UEFA rangs tikai apstiprina acīmredzamo - tajā Anglijas čempionāts ar koeficientu 85,785 ir 1. vietā, nedaudz apsteidzot Spānijas La Liga (81,757). 3. un 4. vieta attiecīgi Vācijas bundeslīgai (69,436) un Itālijas A sērijai (60,552), kuru līderi Inter un Bayern spēlēja pagājušā gada finālā. United un Barcelona šogad ir savu čempionātu līderi un UEFA klubu ranga vadošās vienības, tāpēc šogad Čempionu līgas ideja - noskaidrot vislabāko starp labākajiem - ir sevi realizējusi. Cerams, godīgā veidā un bez augsti stāvošu personu ietekmes.
Šīs cerības visupirms jāattiecina uz Barcelona un Madrides Real pirmo pusfināla cīņu, kad «karaliskā» kluba pussargam Pepem piešķīra sarkano kartīti par pārkāpumu, kurā viņš pretiniekam pat nepieskārās. Tiesa, viņš spēlēja bīstami un asi, bet tādā cīņā, kāda toreiz bija, arī pasaules labākajiem tiesnešiem neklātos viegli. Abu komandu spēlētāji regulāri simulēja un «nira», mānot un provocējot galveno arbitru Volfgangu Štarku no Vācijas. Aktiermākslā pārāki izrādījās Barcelona spēlētāji.
Patīk tas līdzjutējiem vai ne, futbols nav tikai tehnikas, fiziskās sagatavotības un taktikas spēle. Psiholoģija un neverbālā komunikācija ir neatņemama futbola sastāvdaļa. Vērtējot visus šos spēles elementus, grūti atrast klubus, kas šogad būtu pelnījuši izjaukt šo divu Eiropas grandu dueli Čempionu līgas finālā. Itālijas klubi šogad uz Eiropas skatuves dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ nepārliecināja, Vācijas bundeslīgā sezona ar brīnumainām pārvērtībām, tāpēc reāli pretendenti nepieļaut prognozējamo finālu bija tikai divi - Madrides Real un Londonas Arsenal. Abi izstājās no Čempionu līgas pēc zaudējumiem divu spēļu summā Barcelona, neizmantojot savu iespēju pierādīt pārākumu.
United un Barcelona iekļūšana finālā bija prognozējama, turpretim uzvarētāju šajā cīņā gan prognozēt grūti.