Riteņbraucēju aprindās augstu kotējas jebkura uzvara. 2008. gadā Saramotins bija pirmais Lombardijas tūrē, taču iekļūšanu labāko astoņniekā svētdienas sacīkstē viņš vērtē augstāk. «Šis viennozīmīgi ir lielākais panākums manā karjerā,» pirmdien telefonsarunā Dienai bez ierunām norādīja Saramotins.
Parīze-Rubē 257,7 kilometrus garā distance ar 27 bruģa sektoriem, kuru kopējais garums ir 52,8 km, tiek dēvēta arī par ziemeļu elli. Tā ir izdzīvošanas skola pat rūdītākajiem profesionāļiem.
«Pieredze nāk ar gadiem. Šoreiz biju izlēmis nebraukt atrāvienā. Pirms sacensībām tā arī pateicu komandai, ka braukšu grupā. Viņi man atļāva darīt tā, kā es vēlos,» taktiskajās iecerēs padalījās Aleksejs. Kā ierasts, Parīze-Rubē bija daudz kritienu. Viens aiz otra nokrita priekšā braucošie Sky komandas pārstāvji. Aleksejs turējās aizmugurē un veiksmīgi izspruka no nepatikšanām. «Dubļu nebija, bet trase tik un tā vietām bija slidena, jo iepriekšējā dienā lija. Priekšā braucošās mašīnas un motocikli grants posmos nedaudz uzara smilti.»
Kad izveidojās desmit braucēju vadošā grupa, kļuva skaidrs, ka tajā brauc uzvarētājs. Līderu pulciņā bija divi IAM Cycling velosportisti - Saramotins un austrālietis Heinrihs Hauslers. «Par kopīgu komandas darbu šādā braucienā runāt ir lieki. Mums katram bija tikai viens mērķis - izdzīvot. Kaut ko mēs arī runājām, bet, ja atklāti, es vairs neatceros, ko viens otram teicām.»
Divdesmit kilometru pirms finiša Saramotins sāka atpalikt no desmitnieka, taču atrada sevī spēkus piebraukt klāt pārējiem, kuri arī neizturēja līderu diktēto tempu. Vienubrīd Aleksejs mēģināja ķert vadošo piecnieku. Eurosport komentētājs izteica pieņēmumu, ka Saramotinam sākusies otrā elpa. «Tā tikai varbūt televizorā izskatījās. Patiesībā «benzīns» jau bija beidzies, tomēr cīnījos līdz galam. Neilgi pirms finiša centos no otrās grupiņas aizbēgt. Velotrekā iebraucu pirmais, taču viņi mani noķēra. Tik un tā esmu gandarīts.»
Pēc finiša nogurums esot bijis pamatīgs. «Kā komā,» skaudru salīdzinājumu piemeklēja Aleksejs. Patlaban par riteņbraukšanu viņam negribas domāt, taču jau svētdien būs jāstartē vēl vienās prestižās viendienas sacīkstēs Amstel Gold Race. «Es negribēju braukt, bet tāds ir komandas lēmums. Biju pirmais rezervists, un mani «uzlika uz starta». Komandas interesēm nedrīkstu nepakļauties. Tāds ir mans darbs. Tajā gonkā uz augstu vietu nepretendēšu. Cik varēšu, palīdzēšu komandas biedriem.»
Kaut arī riteņbraukšanas sezona tikai uzņem apgriezienus, Saramotins galvenos startus jau ir aizvadījis. «Mans laiks ir no Milānas-Sanremo [notika 19. martā] līdz Parīze-Rubē. Viss pārējais ir tā, teiksim, ne tik svarīgi.»
Pirms gada Saramotins Rubē finišēja 13. vietā. Vai pietiks spēka vēl vienam braucienam? «Vecs vēl nejūtos [Aleksejam ir 34 gadi]. Galvenais, lai būtu veselība.»