«Divus gadus tiešām bijām pazuduši un tos traumu dēļ varam norakstīt,» intervijā Dienai Andris atzīst, ka nācies pielikt ne mazums pūļu, lai brāļi atgrieztos starp pasaules vadošajām ekipāžām.
Andris. Pagājušais gads gan nemaz nebija tik bēdīgs. Sezonas sākumā daudz eksperimentējām, daudz mēģinājām atrast kamanu ātrumu, un sezonas beigas noteikti nebija sliktas. Arī kopvērtējumā tikām labāko sešniekā.
Juris. Protams, uz brāļu Dukuru fona izskatāmies pieticīgi. Visi jau pieraduši pie regulārām uzvarām, taču arī mēs cenšamies un cīnāmies. Arī šosezon kopvērtējumā esam astotajā vietā. Neesam ļoti tālu no pašiem labākajiem.
Sezona līdz šim bijusi sekmīga?
Andris. Uzskatu, ka šī sezona, ja neņem vērā ieņemtās vietas, mums ir izvērsusies pat ļoti laba, jo visu, ko gribējām tās gaitā izdarīt, esam paveikuši. Pirmkārt, tikt skaidrībā par jaunajām kamanām, tās attīstīt un padarīt konkurētspējīgas. Šobrīd ir tā, ka, nobraucot labi, rezultāts arī tāds parādās. Vēl, protams, pašiem jāatrod stabilitāte un nedaudz pārliecības braukšanā, bet kopumā pašlaik esam apmierināti gan ar to, ko rāda mūsu kamanas, gan ar to, uz ko esam spējīgi paši.
Vietas līdz šim bijušas otršķirīgas?
Juris. Nekad neesam tā speciāli rēķinājuši, kurā vietā vajadzētu būt. Vienmēr cenšamies parādīt to labāko, tātad - cīnāmies par uzvaru. Ir bijuši arī šosezon atsevišķi braucieni, kad esam labāko trijniekā. Ja paši kļūdāmies, nevar vainot ne kamanu, ne kādu citu.
Andris. Vainu parasti cenšamies meklēt sevī. Daudz analizējam padarīto un cenšamies kļūdas neatkārtot. Domāju, ka olimpiskajām spēlēm esam sagatavojušies pienācīgi. Viss rit pēc plāna, lai Sočos viss būtu kārtībā.
Gatavojoties olimpiskajam startam, atsaucāt atmiņā to, ko darījāt pirms Vankūveras?
Juris. Tās ir pilnīgi dažādas valstis, atšķirīgas laika zonas, sacensības citā dienā. Tas viss ir pilnīgi dažādi. Vankūverā sasniegtais bija ļoti patīkami, taču pēc tam pavilkām svītru. Sākās jauns ceļš, kas uz Sočiem bija jālauž jau pavisam citādi. Bija ļoti daudz nedienu un dažādu traumu, pēc kurām vispirms svarīgākais bija vispār tikt uz kājām. Tikai pēc tam sākām domāt par sportu un vēl vēlāk varējām sākt likt savu latiņu arvien augstāk un augstāk. Ja tā paskatās, Sočiem esam gatavojušies tikai divus gadus četru vietā, kā vajadzēja būt. Domāju, ka esam tikuši jau diezgan augstu, un ceru, ka tādā pašā progresijā iesim uz priekšu.
Andris. Protams, ļoti jūtam tos divus zaudētos gadus. Neviens no konkurentiem jau nesēž uz vietas. Visi ir attīstījušies, sevišķi jau tehnikas ziņā. Vēl šosezon pamatīgi nācās dzīties visiem pakaļ tehnikas jomā, pat upurējot atsevišķus Pasaules kausa posmus. Svarīgākais bija atrast labākās kamanas un saprast visus tos tehniskos knifiņus.
Juris. Sākumā pat bija doma turpināt braukt ar vecajām kamanām, ar kurām startējām Vankūverā, taču tādās jau uzreiz jūt, ka zūd konkurētspēja. Paldies brālim, kurš dažreiz arī iedrošināja un teica, ka noteikti jāattīsta jaunā kamana. Pagāja ļoti ilgs laiks, taču tas bija tā vērts, jo nu mums ir ļoti forša un feina kamana. Ja būtu atmetuši ar roku, tad būtu vēl viens eksemplārs stūrīti, kas tā arī nav attīstīts.
Kamana ir pavisam jauna, vai arī kombinējāt ar veco?
Abi. Nē, pavisam jauna.
Juris. Vecā kamana gan vēl stāv kā rezervīte, lai salīdzinātu. Arī uz Sočiem paņemsim to līdzi, lai varētu saprast, cik ātri esam ar jauno kamanu.
Kā šīs kamanas atšķiras?
Andris. Vizuāli atšķiras tikai krāsa. Tās atšķirības, skatoties no malas, nav viegli pamanīt, turklāt braucot jau viss ir nosegts.
Juris. Nav jau arī nekādu ļoti krasu izmaiņu. Ir uzlabotas nianses, kas tomēr ir gana svarīgas, lai sasniegtu labāku rezultātu.
Andris. Visvairāk mainītas ir aerodinamiskās lietas. Arī tas, ka mums pašiem ir ērtāk tajās sēdēt. Tās ir uztaisītas precīzākas.
Juris. Likvidējām tās lietas, kas mazliet traucēja vai nebija iepriekšējām. Jaunajās ir lielāks komforts, nav tik daudz jādomā, kā apgulties, kā paņemt rokturus. Varam nodoties tikai braukšanai.
Vai Juris vēl izjūt piedzīvotās avārijas sekas?
Juris. Manī vēl ir daudz skrūvju un metāla gabalu, kas, cik sapratu, paliks uz visu dzīvi, taču tpu, tpu, tpu, pagaidām nekādi netraucē. Cerams, ka tā arī paliks. Lidostā arī nepīkst. Laikam ielikts labs metāls (smejas).
Fiziskajā ziņā arī esi atpakaļ iepriekšējā līmenī?
Andris. Es varu tikai priecāties par brāli. Kad tikko atsākām trenēties, man svarīgākais bija, lai viņš vispār treniņā kaut ko darītu, taču tagad jau ir tā, ka klusībā pieprasu, lai Juris treniņos uzstāda savus personiskos rekordus, un tie arī neizpaliek.
Juris. Patiesībā daudzās lietās tagad esmu kļuvis pat spēcīgāks nekā pirms tam. Viss ir labi.
Vai ticat zīmēm un sakritībām?
Andris. Vispār ticam, taču cenšamies tajās pārāk neiedziļināties.
Tas ir labi, ka pirms olimpiskajām spēlēm pēdējais starts ir Siguldā, kā tas bija arī 2010. gadā?
Andris. Tas ir patīkami, jo vairāk varam būt mājās, līdzās ģimenei. Ir sava trase, savas sienas, savi skatītāji. Tas ļaus saņemt pozitīvu lādiņu, lai kāds arī būs iznākums.
Juris. Mazsvarīgi nav arī tas, ka uz spēlēm varēsim braukt pa taisno no mājām.
Kāda ir Soču trase, ja salīdzina ar ātro un dažbrīd pat bīstamo Vistleras trasi Kanādā?
Juris. Soču trase nemaz nav tik lēna un mierīga, kā dažbrīd tiek teikts.
Andris. Tā arī ir ļoti ātra un traka, taču mums tādas patīk. Specifiski ir tie kāpumi, kur vairākās vietās jābrauc kā pret kalnu. Tur kļūdas maksā ļoti daudz. Vēl ir tādas atslēgas virāžas, kuras ir ļoti svarīgas, lai iegūtu paātrinājumu.
Vai nedaudzajās reizēs, kad tur bijāt, esat trasi pilnībā «atkoduši»?
Juris. Mums trase ļoti patīk kā tāda, tas ir svarīgākais. Pilnībā jau visos sīkumos trasi atklāt nevar. Kaut vai tādēļ, ka katru reizi tās profili tomēr nedaudz mainās. Daudz atkarīgs no gaisa temperatūras, kas ļoti ietekmē ledus ātrumu. Katru reizi ir nianses, kurās pēc iespējas ātrāk jāadaptējas.
Andris. Tas ir ļoti svarīgi pirms katrām sacensībām, jo treniņbraucienos pēc iespējas ātrāk ir jāpielāgojas trasei, kāda tā ikreiz ir sanākusi.
Treneris Jānis Liepa jūsos slavēja spēju ļoti ātri pielāgoties izmaiņām trasē…
Juris. Cerams, ka viņam ir taisnība (smejas). Kā mēs savā starpā secinājām, mums vairāk patīk jauno inženieru būvētās trases. Vecā gadagājuma trases mums parasti ir liels rēbuss, taču cenšamies tikt ar to galā. Jaunajās trasēs vienmēr liekas, ka visu saprotam ātrāk.
Cik liels ieguvums ir trenera Liepas atgriešanās izlasē pēc gada pārtraukuma?
Andris. Tas ir ļoti liels pluss. Mēs gan tāpat, kad viņa nebija, ar viņu daudz sastrādājāmies gan ar skaipa, gan telefona starpniecību, bet vasarā viņš mums palīdzēja ar visām treniņprogrammām un gatavošanos, taču tas viss notika attālināti. Viņa nebija blakus.
Juris. No tā visvairāk zaudējām tehnikas attīstībā. Mēs paši mēģinājām, mēģinājām, taču kaut kas nesagāja, tāpēc arī pagājušajā sezonā palikām soli iepakaļ.
Vai ir atrisinātas trenera veselības problēmas, strādājot ar kamanu būvi?
Juris. Tas nav nekāds veselīgais darbs. Tieši tāpēc mēs ļoti strādājam pie tā, lai tiktu pie jaunām, labām telpām.
Andris. Gribam izveidot sev darbnīcu, kas būtu pēc iespējas mazāk kaitīga veselībai. Ar visiem atsūcējiem un vajadzīgo ventilāciju.
Juris. Jālīmē jau vēl būs, nekur nespruksim, tāpēc mēģinām radīt vidi, kur to darīt, pēc iespējas nekaitējot veselībai. Liels paldies gan mūsu tēvam, kurš palīdzēja ar telpām, gan visiem atbalstītājiem, bez kuriem mēs to nevarētu attīstīt. Šobrīd telpas jau tiek remontētas un iekārtotas.
Ko esat ieguvuši no sadarbības ar vācu treneri Gabrielu Kolišu, kura epizodiski nākusi talkā pēdējos divos gados?
Andris. Tas mums vairāk noder vācu trasēs, kurās viņa var pateikt kādu niansi braukšanā, taču kopumā jaunu galaktiku vai riteni viņa nevar izdomāt. Tāpat mums ir Jānis Liepa, kurš ir gan trases, gan fiziskās sagatavotības, gan tehnikas treneris. Viņš jau ir daudz mums iemācījis.
Juris. Daļa izlases pie viņas trenēja arī fizisko sagatavotību, taču mēs uzticamies savam trenerim. Rezultāti rāda, ka darbs tiek paveikts labi, jo vienmēr esam formā un labi jūtamies tieši tad, kad tas ir visvairāk vajadzīgs. Negribam neko šajā ziņā mainīt.
Kas ir galvenais šajās divās nedēļās līdz olimpiskajam startam?
Andris. Pats galvenais ir uzturēt labu veselību. Vēl jau ir virkne mazu darbiņu, kas jāpaveic, lai sportiskās formas pīķi sasniegtu tieši īstajā brīdī. Pamazām jau jāsāk noskaņoties šim startam.
Juris. Sočos, protams, jācer uz veiksmes palīdzību, taču svarīgākais, lai tur viss notiktu godīgi.
Ir pamats aizdomām, ka tā varētu nebūt?
Juris. (Smejas.) It kā ne, taču dažreiz, braucot uz Krieviju, ir tā, ka citi prasa, vai viss būs godīgi. Mēs paši tādu domu nepieļaujam, taču no tām runām vien gribas vēl vairāk cerēt, lai viss notiktu, kā nākas. Tāpēc jau olimpisko spēļu pamatā ir draudzības, vienotības un godīguma princips. Pie tā arī jāturas.