Patversmē, vērojot mazās ņiprās radības dzīvotvēlmi, viņu iesauca par Fuksi. Ap Jāņiem kāds dzīvnieku pansijas Ulubele brīvprātīgais uzmeistaroja viņam ratiņus, un Fuksis, tajos iejūgts, iemanījās skriet un spēlēties. Vasaras sākumā par cilvēku saziedoto naudu suņuks Fuksis tika nogādāts klīnikā FrančeskaVet uz ilgstošākas aprūpes laiku. Taču tur viņam galvenokārt bija jāuzturas būrī, no kura suņupuiku izlaida tikai uz īsām pastaigām. Tāds ierobežojums pacientam galīgi nebija pa prātam. Fuksis nervozēja un sāka grauzt slimās kājiņas. Tās pārklājās ar rētām. Veselība neuzlabojās. Sunim bija nepieciešamas mājas un mīļu cilvēku rūpes, bet gribētāju kopt kroplīti nebija. Taču februāra sākumā Fuksim laimējās - pēc norunas ar pansionātu Ulubele suni uz mēnesi pieņēma pensionāru Ilzes un Kārļa Krauliņu ģimene. Tajā jau dzīvo kaķenīte Beta un pirms gada no patversmes paņemtā sunīte Fēbe.
Kā rehabilitācijā
Kaimiņi Ilzei prasa - kāpēc uzņēmāties tādas rūpes? Jā - kāpēc, jo abiem Krauliņiem jau pāri septiņdesmit gadiem. Pēc pirmās negulētās nakts, kad Fuksis līdzatvestajā metāla būrī nemitīgi kārpījās un smilkstēja, Kārlis izlika suņa metāla sprostu uz balkona. Fuksis nopūtās un mierīgi aizmiga iekārtotajā mīkstajā guļvietā uz grīdas. Viņš pēkšņi jutās kā iecelts saulītē, sākās atveseļošanās kurss gandrīz kā Vaivaru rehabilitācijas centrā. Kārlis un Ilze ar Fuksi sarunājas, suņuks ēd, spēlējas, viņš tika izmazgāts un sajuta, cik brīvi elpo āda. Veterinārārsta pamācīta, Ilze katru dienu masē Fuksim kājas un muguriņu, viņš tiek peldināts vannā. Nemitīgi tiek uzpasētas Fukša paša radītās jēlās brūces. Faktiski tās jau sadzijušas, jo suns tās vairs nekoda. Ilze stāsta, ka viņus satrauc tikai divas problēmas - Fukša nekustīgās kājas un suņa seksuālā aktivitāte. Savā jaunības trakumā viņš ne tikai gatavs mesties virsū Fēbei un Betai, bet arī sevi apmierināt uz saimnieku un ciemiņu kājām. Fēbe un Beta no uzmācīgā pielūdzēja glābjas tikai uz palodzes vai zem dīvāna. Šo problēmu sola atrisināt klīnikas FrančeskaVet dakteris Ingus Balandins. Viņš uzskata, ka kastrācija nevar Fuksim radīt sarežģījumus, jo viņš ir veselīgs un ņiprs. Pēc operācijas būs miers mājā.
Cita lieta - pakaļkājas. Ja es nebūtu redzējusi, kā Fuksis, apsēdies uz dibena, bičo kārumu, ja Ilze man nestāstītu, ka, pēkšņi nokļuvis pie atvērtām balkona durvīm, suns pārsteigumā uz īsu brīdi nostājies uz visām četrām, es teiktu - bezcerīgs gadījums. Taču tagad modusies cerība. Ilze nesatraucas par suņuka atstātajām peļķītēm un čupiņām uz grīdas, cik tā darbiņa visu savākt! Kaut tikai kājiņas atdzīvotos! Pagaidām Krauliņi nedomā, kas būs rīt vai pēc mēneša. Viņi no sirds grib palīdzēt Fuksim.
Katra dzīvība ir vērtība
Rakstot šo materiālu, cīnos ar divējādām izjūtām. No vienas puses, vai, redzot, ka sunim traumēts mugurkauls un ir nejūtīgas pakaļkājas, nebūtu bijis pareizāk veterinārārstam uzreiz pieņemt lēmumu par dzīvnieka eitanizēšanu? No otras puses - cerība mirst pēdējā.
Latvijas Kinoloģijas federācijas prezidente Vija Klučniece ir kategoriska: «Šādos gadījumos lēmums atkarīgs no cietušā dzīves kvalitātes. Dzīvnieku aizsardzība nav tikai visu cietušo un klaiņojošo savākšana. Uzskatu, ka labāk izšķirties par neglābjami slima dzīvnieka eitanāziju, lai vairāk paliek līdzekļu veselo glābšanai, bet pilnīgi nepieņemami ir pusparalizētu suņuku uzkraut pensionāru pārim. Vai abi būs spējīgi rūpēties par Fuksi, ja viņa stāvoklis neuzlabosies? Turklāt temperamentīgais dzīvnieks pensionāriem atdots nekastrēts, kas situāciju sarežģī vēl vairāk. Nav arī padomāts par to, kas ar suni notiks pēc mēneša, diviem, gada. Protams, Krauliņi nepametīs suni uz ielas, bet Fukša nākotne vēl ir neskaidra.»
Savukārt zoopsiholoģe Inga Cerbule uzskata, ka visi ar Fukša likteni saistītie rīkojušies cēlsirdīgi: «Cilvēki, kuri atteicās eitanizēt Fuksi, gribēja viņu glābt. Šādā situācijā ir grūti pieņemt lēmumu par eitanāziju vai dzīvnieka tālāku ārstēšanu. Galavārds jāsaka cilvēkiem, kuru aprūpē nonācis paralizētais dzīvnieks, jo viņiem būs jāsadzīvo ar suni un jārūpējas par viņa tālāko likteni. Dzīvnieks neapzinās, ka ir paralizēts, un nedomā par nākotni. No vienas puses, ja suns ir dzīvespriecīgs, kustīgs, tam ir laba apetīte un nav fizisku ciešanu, nevaram apgalvot, ka viņa dzīvībai nav nekādas vērtības. Katrs dzīvnieks ir vērtība pats par sevi. No otras puses, būtu saprotams arī lēmums eitanizēt šādu dzīvnieku, jo viņam vajadzīga speciāla aprūpe, ārstēšana prasīs laiku un naudu, bet rezultāts nav zināms. Visu cieņu Ilzei un Kārlim, kuru gādīgajās rokās nonācis Fuksis, jo mūsu sabiedrība vēl tikai mācās labdarības tradīcijas. Savukārt suņa seksuālo dziņu var ierobežot, kastrējot vai arī apmācot viņu. Brīnos, kāpēc patversme dod cilvēkiem uz mājām nesterilizētu dzīvnieku.»
Kinoloģe Diāna Piete: «Paralizēts var būt ne tikai suns, bet arī cilvēks. Taču cilvēkam invalīdam iespējams iespaidot savu dzīves kvalitāti - lasīt grāmatas, skatīties televizoru, sarunāties ar draugiem, klausīties mūziku. Dzīvniekam tas ir liegts. Ja veterinārārsts konstatē, ka pēc traumas vai slimības iestājušās neatgriezeniskas sekas - dzīvnieks ir paralizēts vai akls, viņam ir neārstējamas veselības problēmas - un viņš cieš sāpes, domāju, ka ir tiesības pieņemt lēmumu viņu eitanizēt. Taču izskatās, ka Fuksim ir cerības piecelties uz kājiņām, tāpēc lēmums saglabāt viņa dzīvību ir attaisnojams.»