Pirms gadiem desmit ūdru skaits Latvijā pārsniedza četrus tūkstošus. Taču atšķirībā no mums ūdrs par karstajām un sausajām vasarām nebija sajūsmā. Latvijas Dabas muzeja izsludināts par 2010.gada dzīvnieku, ūdrs pētniekiem uzdod vairākas mīklas.
Trūkst varžu
Gada dzīvnieka godam ūdrs izvēlēts kā dzīvnieks, ar kuru varam lepoties - daudzās Eiropas zemēs tas kļuvis par retu dzīvnieku, bet Latvijā ūdra populācija ir liela un stabila. Tomēr ne tik stabila kā pirms dažiem gadiem. Vaicāts, cik ūdru tagad Latvijā ir, Valsts meža dienesta medību daļas vadītāja vietnieks Jānis Ozoliņš saka - uz tādu jautājumu viņš nemaz nevarot atbildēt: «To neviens ne par vienu sugu nezina. Katrā ziņā ūdram Latvijā vairs nav to ziedu laiku, kas viņam bija pagājušā gadsimta 90.gados un vēl mūsu gadsimta sākumā.» Tolaik ūdri bija sastopami gandrīz katrā grāvīti, un, piestājot pie ūdens, viņu pēdas varēja atrast dažu minūšu laikā. Tagad ūdrs kurā katrā grāvī vairs nav ieraugāms. Iemesls acīmredzot saistīts ar klimata svārstībām, kuru rezultātā grāvjos šim plēsējam vairs nav barības, stāsta J.Ozoliņš. «To ietekmējuši vēlie pavasari un vairākas siltās vasaras pēc kārtas. Precīzu pētījumu nav, bet acīmredzot šajās vasarās samazinājās varžu daudzums.» Zivju mazajos ūdru apsaimniekotajos grāvīšos nekad nav bijis daudz, bet karstās un sausās vasaras nāca par sliktu arī tām. «Grāvjos kļuva daudz mazāk brūno varžu (parastās vardes un purva vardes), un samazinājās arī stagaru daudzums,» J.Ozoliņš saka - tagad stagaru skaits atkal sākot palielināties, tātad arī ūdriem būs vairāk, ko ēst. Varžu skaita samazināšanos viņš skaidro ar klimatisko nobīdi - vēlajiem pavasariem. Tie negatīvi ietekmējuši varžu nārstu, ikri salnās izsaluši.
Minēto pārtikas resursu izsīkuma dēļ ūdrs palicis tikai zivīgākajās vietās, bet tur viņam pārāk labi neklājas. Zivju dīķu īpašnieku tagad saradies daudz, un viņi ūdru vajā, cik vien var, neraugoties uz to, ka ūdrs kā pasaulē apdraudēta suga nav medījamo dzīvnieku sarakstā un par viņa nogalināšanu draud sods. Cīņa ar ūdru ir bezgalīga un nogalināšana neko daudz neatrisinātu, skaidro J.Ozoliņš: «Kā teritoriāls dzīvnieks ūdrs vajāts ātri saprot, kur iet nedrīkst, bet labāk viņam no tā nekļūst. Tātad agri vai vēlu viņš atkal nāk uz to pašu vietu, jo tur ir viņa barība.»
Dīķa zivīm ūdrs var nodarīt skādi. Viena lieta ir apēšana, bet ziemā viņš, meklēdams dūņās ziemojošas vardes un sīkās zivteles, arī uzmodina lielās karpas, un tās aiziet bojā stresa dēļ. Dīķa īpašnieki citreiz nemaz nenojauš, ka pie vainas ūdrs, jo izskatās, ka karpas ir noslāpušas. Taču patiesībā tās tikai nav dabūjušas gulēt tik ilgi, cik nepieciešams.
Medniekus ūdrs neinteresē, jo to kažokāda vairs nav pieprasīta. Rietumzemēs ūdru skaita samazināšanās bija saistīta ar vides hlororganisko piesārņojumu un ūdram piemērotu krastu pārveidošanu. Nīderlandē ūdrus bieži saplosīja suņi. Taču Rietumos ūdru skaits aug. Nīderlandē tagad iejutušies arī no Latvijas ievestie ūdri, kas tur iedzīvojas daudz labāk nekā viņu no nebrīves savvaļā izlaisti sugasbrāļi.
Ūdru konkurss
Ūdra gadā Latvijas Dabas muzejs līdzās citiem šim dzīvniekam veltītiem pasākumiem izsludinājis arī konkursu Ūdru spēles, kurā aicina skolēnus izveidot savu izziņas spēli, kas būtu saistīta ar muzeja Gada dzīvnieku un rādītu tā attiecības ar citiem dzīvniekiem un vidi. Konkursā var piedalīties vispārizglītojošo skolu un vides pulciņu audzēkņi gan individuāli, gan komandās, kuru sastāvā ir ne vairāk kā pieci dalībnieki. Spēle pēc formas var būt dažāda - lomu spēle, galda spēle, imitācijas spēle, datorspēle, kustību spēle u.c., tomēr spēlei jābūt ar izziņas elementiem. Žūrijas vērtējumu noteiks idejas oriģinalitāte un novitāte, vides izglītības saturs, izziņas vērtība un spēles atraktivitāte. Spēle jāiesniedz Dabas muzejā līdz 2010.gada 22.novembrim. (Sīkāka informācija: Una Bērziņa, LDM Izglītības nodaļa; tālr. 67356051; e-pasts: [email protected]).