Lielāko ietekmi Turcijas fotogrāfijā viņš ir atstājis ar savu 1982.gadā dibināto _Groupe FOG_, kas mākslinieciski izgaismoja sociālas problēmas. Pēdējos piecpadsmit gados viņš savos darbos ir attālinājies no cilvēkiem, vairāk pievēršoties sajūtām.
Stambulas Fotogrāfijas centra iniciators, kurš savā centrā prezentējis arī latviešu fotomākslu, jauno fotogrāfu mīlētajā Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā Ludzā vadīja darbnīcu par gaismu pilsētā. Gaisma pēdējos divdesmit gadus ir kļuvusi par M.Kismeta radošās misijas fokusu.
Kā puika M.Kismets dzīvoja Stambulas Āzijas daļas lauku pievārtē, un viņam bija tēvocis, kuram nebija bērnu. Viņš bija pieķēries mazajam Mehmetam kā savam dēlam. Tēvocis gan 40 gadu vecumā bija kļuvis akls, taču turpināja baudīt dzīvi. Katru vasaru viņš devās garā braucienā pa Eiropu.
«Es mācījos skolā ar franču valodas novirzienu. Viņš vēlējās mani ņemt līdzi uz Eiropu, iespējams, lai uzlabotu manu valodu un paplašinātu redzesloku,» atminas M.Kismets. 1964.gada vasarā tēvocis nopirka puikam mazu fotoaparātu, lai viņš varētu iemūžināt ceļojuma iespaidus. Viņš ātri izfotografēja pirmo filmiņu un nodeva to attīstīt mazā bodītē. Ieraudzījis gatavās bildītes, puika acumirklī tajās iemīlējās. Kāds skolasbiedrs viņam atnesa franču grāmatu par to, kā pašam uztaisīt palielinātāju no saimniecības priekšmetiem. Puika izmantoja piena kannu.
Beidzot vidusskolu, jauneklim bija divi sapņi - kļūt par fotogrāfu vai inženieri. «Jūs varat iedomāties, kā tas bija - prezentēt šo izvēli maniem vecākiem tālaika Turcijā. Taču mana ģimene nekad mani nespieda kļūt par inženieri,» atceras M.Kismets. Par inženieri viņš nolēma kļūt pats. Puisis pat tika uzņemts mākslas augstskolā Parīzē. Taču nobijās - viņam nebija naudas, un savos 18 gados viņš nevēlējās būt projām no ģimenes. Tā nu izvēle krita par labu inženierzinātnēm Stambulā. Inženiera darbs ir materiāli nodrošinājis viņa aizraušanos ar fotogrāfiju, ko allaž ar sapratni atbalstījusi arī ģimene - gan sieva, gan bērni, kuriem līdz desmit gadiem nācās dzīvot vienā istabiņā, jo otrā bija tēva laboratorija.
Āda pievērš melnbaltajam
80.gados M.Kismets strādāja ar krāsainajiem diapozitīviem. Taču nu jau gadus divdesmit viņš izmanto tikai melnbalto fotogrāfiju. «Tā labāk ataino manas sajūtas. Uzskatu, ka ar melnbalto var labāk attēlot gaismas. No baltā līdz melnajam ir visas tonalitātes. Es negribu ļaut krāsai iejaukties.» Šodien melnbaltās fotogrāfijas entuziasts var atrast visu nepieciešamo - gan filmu, gan ķimikālijas, gan papīru -, jo ir notikusi sava veida renesanse šajā žanrā. «Tas ir nišas tirgus, bet plaukstošs,» atzīst M.Kismets. Viņš piebilst: «Man nekad nebija sajūtas, ka melnbaltā analogā fotogrāfija mākslā pazudīs, - izdrukāta augstas kvalitātes melnbaltā bilde un sajūtas, ko tā dod, ir sevišķas.»
Gaisma pilsētas ainavā, par ko viņš mācīja vasaras skolā, attiecas uz ainavu, kuru ietekmējis cilvēks. Ludza nebija par mazu viņa mērogiem. «Tiklīdz ainavai ir jūtams cilvēka pieskāriens, tā kļūst par pilsētas ainavu. Bet es strādāju ar mazām, nebūtiskām pilsētu detaļām. Mani vienmēr fascinē cilvēki - kā viņi var nefascinēt? Es necenšos izvairīties no cilvēkiem, bet viņi nav mans galvenais fokuss.»
Ārpus konteksta
Taču savulaik raibā Stambula uz M.Kismetu iespaidu atstāja nevis ar krāsām, bet tieši ar cilvēkiem - viņu iedvesmoja sociālie aspekti. Deviņdesmito gadu vidū seši fotogrāfi pēc viņa iniciatīvas dokumentēja rajonu, kur apstrādāja ādu. «Tas izskatījās kā XIX gadsimta industriālās revolūcijas laikā Anglijā - šausmīgi apstākļi, netīrība, smaka,» atceras M.Kismets. Divu gadu ilgais projekts beidzās ar izstādi. Atmosfēra viņu iedvesmoja izmantot melnbalto filmiņu, lai arī tolaik viņš strādāja ar krāsaino fotogrāfiju. «Mēs bijām tik naivi - mums bija jauka ideja izdot grāmatu par šo projektu un kā sponsoru dabūt kompāniju, kam piederēja ādas darbnīcas. Divi kompānijas pārstāvji atnāca uz izstādes atklāšanu un gribēja izstādi izdemolēt, jo viņi nebija priecīgi par to, ko redzēja,» stāsta fotogrāfs.
Jautāts par attīstību fotogrāfijā, viņš domā, ka pamatos nekas nav mainījies. «Kodak savas pirmās plaša patēriņa kameras Brownie XX gadsimta sākumā pārdeva miljons eksemplāros. Lozungs bija - jūs noknipsējiet, mēs izdarīsim pārējo. Šodien mēs dzirdam to pašu. Es uzskatu, ka ar dažiem izņēmumiem gan laikmetīgajā mākslā, gan modē redzamais jau lielā mērā darīts iepriekš. Jaunā paaudze dara to citā veidā.» Viņš pats nevēlas tikt ievietots kontekstā. «Es negribu sevi raksturot, bet skaidrs, ka neapzināti esmu ietekmējies no ļoti daudz kā. Uz kontekstu uzstāj tie, kas fotogrāfiju izmanto kā daļu no plašāka mākslinieciska koncepta, vai arī jauni cilvēki.»