Kolektīvā satiek labi
Aleksandrs Zaparaņuks (55) ir dzimis Krievijā, viņa vecāki uz Latviju pārcēlās 1963. gadā, kad zēnam bija septiņi gadi. Aleksandrs beidzis Rīgas 48. vidusskolu Iļģuciemā, pēc tam studējis LVU (tagad LU) Finanšu un tirdzniecības fakultātē un kā ekonomists sadalē norīkots strādāt Iekšlietu ministrijā. Tur nostrādājis līdz 1990. gadam, bet pēc perestroikas iesaistījies firmā, kas nodarbojas ar nekustamo īpašumu tirdzniecību. Kā atzīst Aleksandrs, šobrīd nav labākais laiks biznesam, bet dzīve turpinās un dzīvokļi tik un tā ir vajadzīgi. Jautāts, vai darba kolektīvā ir dažādu tautību cilvēki un vai attiecībās starp kolēģiem valodas un nacionalitātes ziņā rodas domstarpības, viņš pārliecināti atbild, ka darbiniekus izvēlas nevis pēc nacionalitātes, bet pēc profesionālajām spējām un šādas problēmas nav. «Padomju laikā par nacionalitāti vispār nerunāja. Skolā vieni mācījāmies krievu valodā, otri - latviešu. Starpbrīžos visi satikāmies, kopā skraidījām un sapazināmies. Nemēģinājām skaidrot, vai esi armēnis, krievs, latvietis,» atceras Aleksandrs «Starpnacionālās attiecības, manuprāt, sāka saasināties, kad nācijas pamazām atguva pašapziņu. Katrs vēlējās būt lepns par kaut ko savu, atcerējās savas tautas nopelnus un vēsturi, īpaši, kad mainījās attiecības starp valstīm,» stāsta Zaparaņuku ģimenes galva un piebilst, ka gaisotni uzkurina politiķi.
Kļūst par pilsoņiem
Aleksandra sievas Tatjanas (52) vecāki atbraukuši uz Latviju, kad tēvs iestājies Rīgas Civilās aviācijas institūtā. Tatjana dzimusi Rīgā, studējusi RPI (tagad RTU) Inženierekonomikas fakultātē ar vieglo rūpniecību saistītā specialitātē. Pēc studijām strādājusi rūpnīcā 1. maijs, pēdējos gados vīra uzņēmumā par grāmatvedi. Augstskolā viņa studējusi krievu plūsmā. Studiju laikā ar latviešiem īpaši daudz kopīgu pasākumu nav bijis, tikai kolhozos kartupeļu talkas. Aleksandrs uzskata, ka cilvēki ir dažādi, bet visus vieno vēlme dzīvot labi, mierā, brīvībā, lai labi klātos bērniem. «Sadzīviskā līmenī šķendējas visi, tad aizmirst nacionalitāti, jo nodokļi jāmaksā visiem,» smej Aleksandrs Zaparaņuks. Lai arī ģimenē sarunājas krieviski, neesot problēmu veikalā un citur noskaidrot nepieciešamo latviešu valodā. Tatjana, vecākais dēls Dmitrijs un jaunākā meita Darja ir Latvijas pilsoņi. Nokārtojuši naturalizācijas eksāmenu, 17 gadu vecajai meitai valsts valodas eksāmens nebija jākārto, jo to apguvusi skolā.
Atšķirīgā informatīvā telpa
Dmitrijs (28) studējis Rīgas Tehniskās universitātes Elektronikas un telekomunikāciju fakultātē, telekomunikāciju jomā ieguvis gan bakalaura, gan maģistra grādu, studijas turpina Šveicē Cīrihes Tehniskajā universitātē. Patlaban elektronikas zinātnē aspirantūrā apgūst iebūvēto sistēmu dizainu, un Šveicē jau atrasts darbs. Jaunais vīrietis atzīstas, ka pamazām atsvaidzina latviešu valodas zināšanas, jo tagad ikdienā runā angliski. Uz kopīgu sarunu visus sapulcināja Dmitrija draudzene Antoņina Ņenaševa (23). Abi jaunie cilvēki uzskata, ka organizētā parakstu vākšana par krievu valodu kā otru valsts valodu tikai sašķeļ sabiedrību laikā, kad prāti būtu jāliek kopā, domājot par budžeta konsolidāciju, dzīves labklājības līmeņa celšanu. «Politiķiem būtiski noturēt reitingus un nepazaudēt varu. Tā ir emocionāla kampaņa, ar kuru spēlē uz jūtām. Katrs politiķis uzsver, ka runā visas tautas vārdā,» teic topošā politoloģe Antoņina. Zaparaņuku vecākā paaudze atzīstas, ka, pateicoties Antoņinai, tagad skatās Latvijas televīzijas pārraides. «Salīdzinot ziņas presē un televīzijā krievu un latviešu valodā, nācies secināt, ka tās pasniedz tendenciozi. Lai zinātu, kas notiek pasaulē, skatos Eironews,» teic Aleksandrs un secina, ka daudzās Eiropas valstīs ir problēmas ar iebraucējiem.
Dažkārt jūtas sveša
«Mans tēvs ir jūrnieks, vēl ir brālis un māsa. Es piedzimu Rīgā četrus gadu pēc tam, kad ģimene pārcēlās uz Latviju no Astrahaņas,» stāsta Antoņina. Mamma joprojām neesot iemācījusies latviešu valodu, māsa Anna Londonā strādā arhitektūras birojā. Viņa uz notikumiem Latvijā skatoties citādi, tur esot pat draugi latvieši. Antoņina atklāti nēsā Latvijas simboliku, tāpēc jautāju, ko viņa domā par tautiešiem, kas pie automašīnām izliek Krievijas valsts karogus. Viņasprāt, šiem cilvēkiem svarīgi apzināties piederību kaut kam. «Pieļauju, ka viņi audzināti ar citu vēstures izpratni, vēlas būt piederīgi savu senču lielajai valstij. Kā daudzi trimdas latvieši ārzemēs ilgojas pēc Latvijas, bet uz dzīvi šeit nepārceļas. Bet jebkura rīcība izsauc pretreakciju, un ielās parādās arvien vairāk automašīnu ar Latvijas karogiem,» teic jauniete. Gan Dmitrijs, gan Antoņina stāsta, ka skolā latviski runāt iemācīts vāji. «Esmu piedzīvojusi, ka mani uzskata par okupantu otrās paaudzes pēcteci, un nākas pierādīt, ka «neesmu zilonis». Tajā pašā laikā manu uzskatu dēļ daži tautieši mani dēvē par nodevēju,» stāsta Antoņina, kura dažkārt jūtas sveša starp savējiem, lai gan, viņasprāt, arvien mazāk kļūst to, kas dzīvo Krievijas ietekmē.