Sūtīs skolotājus
Izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa rosināto reformu pieteikumā var samanīt vairāku valstu izglītības sistēmu vaibstus. Arī no Zviedrijas, viņaprāt, ir ko mācīties, arī uz šo valsti gūt pieredzi pavasarī sūtīšot Latvijas pedagogus. Zviedrija esot piemērs izglītības finansēšanas sistēmas vienkāršošanai, skolu autonomijai un dažādībai pedagoģiskajās pieejās. Tā attīstot konkurenci skolu vidū un padarot skolas saimnieciskākas. Par pēdējo gan R. Ķīlis uzreiz piebilst: dažas skolas no saimniekošanas iegūs, jo prot to darīt, bet tās, kas nemācēs saimniekot, zaudēšot.
Skolu sacensības pozitīvais aspekts esot tas, ka «konkurencei ir jāatsijā vājāki spēlētāji». Proti, vecākiem pienāktos vaučers par bērna izglītošanu, ko viņi varētu izmantot, brīvi izvēloties atvasei piemērotāko skolu. Idejiski - dabīgā nāvē vajadzētu izmirt nekvalitatīvākajām skolām, jo vecāki savus bērnus tajās vienkārši nesūtītu un tām krasi samazinātos finansējums. Ar laiku šādā sistēmā skolām nāksies domāt par kvalitātes uzlabošanu, ne tikai trikiem, kā iegūt skolēnus, uzskata programmas Iespējamā misija attīstības vadītāja Zane Oliņa. Tiesa, Zviedrijas piemērs liecina, ka ne vienmēr skolēni «seko» kvalitātei. Daudzi vecāki nemaz neesot aktīvi skolu izvēlē un izvēlas bērniem tuvāko skolu, pat ja tā ir mazāk kvalitatīva. R. Ķīlis, vaicāts par šo risku, atbild, ka vispirms būtu jāpanāk konsenss, kas ir laba skola. R. Ķīlim ir pozitīvs viedoklis arī par to, ka Latvijā ir potenciāls ieviest izglītībā alternatīvas pedagoģiskās pieejas. Par to liecinot fakts, ka nesen pasniegtajām izglītības inovāciju balvām bija pieteikti 52 projekti.
Par vaučeru sistēmas ieviešanu esot gatavas diskutēt pašvaldības, taču, vai tas ir labākais risinājums, vēl nav gatavas atbildēt, jo nav zināms, kādas varētu būt modeļa aprises. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka tas nebūs viens pret vienu pārņemts Zviedrijas modelis, būs modifikācijas, lai piemērotu Latvijas situācijai, norāda Lielo pilsētu asociācijas padomnieks Māris Kučinskis. Jau tagad ir saskatāmas pirmās modifikācijas, proti, plānots atsevišķi atbalstīt mazās skolas - Zviedrijā tā nenotiekot. Latvijas Pašvaldību savienību uzmanīgu darot «vaučera finansiālais piepildījums», stāsta tās padomniece Olga Kokāne. Latvijā pašlaik valsts finansē tikai pedagogu algas, pašvaldības sedz skolu uzturēšanas izdevumus. Savukārt vaučerā būtu jāietver viss finansējums, lai skola varētu patstāvīgi saimniekot. Zviedrijā vaučera finansējumu nodrošina pašvaldības. Kā pašvaldībām nodrošināt pietiekamu finansējumu, lai tās varētu nosegt visu vaučera vērtību? Valstij būs jārada «kompensējoši mehānismi», atbild R. Ķīlis.
Ko atrisinās?
Vaučeru sistēmas ieviešana var būt ilgtermiņa jautājums, bet nav skaidrs, kā tas risinās pašreizējās problēmas, atzīst Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Ingrīda Mikiško. «Labi, vecāks ar vaučeru ies uz skolu. Un ko tas atrisinās?» viņa retoriski vaicā. Arī izglītības eksperts Guntars Catlaks norāda, ka vispirms ir jāsaprot, kuras problēmas grib risināt ar vaučeru sistēmas palīdzību. Piemēram, ja runa ir par brīvas skolu izvēles nodrošināšanu, to jau tagad var izdarīt - vienkārši jāļauj pieteikt bērnus, kurā pamatskolā grib, un skolēni jāuzņem rindas kārtībā. Viņaprāt, tas tikai veicinās noslāņošanos izglītības sistēmā, piemēram, pēc vecāku sociālekonomiskā stāvokļa un kultūras kapitāla. G. Catlaks arī noraida R. Ķīļa argumentu, ka vaučeru sistēmas «burvība» ir skaidra saikne starp nodokļu maksāšanu un izglītības finansēšanu. «Tas ir populistisks arguments vai arī neapzināta sekošana ideoloģiskām nostādnēm,» vērtē G. Catlaks. Viņš skaidro, ka ir tendence padarīt vaučerus par populistisku rīku, kas rada ilūziju, ka cilvēkiem ir iedota nauda, ar ko var darīt, ko grib.
LU profesore Tatjana Koķe, kura bija nozares ministre laikā, kad tikai ieviests finansēšanas modelis «nauda seko skolēnam», ir par to, ka naudai jāturpina sekot skolēnam līdz pašvaldībām. Tās ir ieinteresētas teritorijas attīstībā, tāpēc var lemt, kur būtu jāiegulda nauda, skaidro T. Koķe. Viņa norāda uz vēl vienu aspektu, kas būtu jāņem vērā vaučeru sistēmas ieviešanas gadījumā, - kuras izglītības iestādes varēs pretendēt uz iekļūšanu šajā sistēmā. Zviedrijā vaučeri «seko» skolēniem uz visām skolām (arī privātajām), bet Latvijā, lai skola tiktu atzīta par izglītības iestādi un tiktu iekļauta reģistrā, tai jāizpilda arī virkne sanitāro prasību. Tas var būt nesamērīgi, jo «mūsdienu izglītības piedāvājums var būt kvalitatīvs arī virtuāli», stāsta T. Koķe. Viņasprāt, šīs prasības ierobežo jaunu skološanās formu ienākšanu izglītībā un vaučeru sistēmas ieviešanas gadījumā konkurence būtu tikai starp tradicionālajām izglītības iestādēm.
Vaučeru sistēmai esot jābūt daļai no «kompleksas lietas», atzīst Z. Oliņa. Tai nebūšot pienācīga efekta, ja līdzi nenāks pasākumi, kas veicinās skolu brīvību, tā nestrādāšot arī tad, ja sabiedrībai nebūs daudz informācijas un datu par to, kā katra skola darbojas. Arguments par labu vaučeru sistēmas ieviešanai esot tas, ka šī reforma būs daļa no pārmaiņu procesa iekustināšanas izglītībā.