2009. gada izrāde nav nemaz tik tāla sākotnējai iecerei. Iestudējums ir ekskluzīvs - kopš pirmizrādes pērn skatītāji K. Smeda apdarināto A. Čehovu varējuši skatīties tikai četras reizes. Bet gaidīt ir vērts - _Ķiršu dārzs_ piedāvā intelektuāli un emocionāli piesātinātu laikmetīgā teātra pieredzi.
Dārzs, tēja, suns
K. Smeda izrādes atslēgas ir telpa un emocijas. Baltijas reģionā site specific izrādes (iestudējumi, kuri veidoti īpaši piemeklētās ne teātra telpās) iestudē reti. Bet nesaštukotu paņēmiena lietojumu arī pasaulē nav nemaz tik daudz, ja par kritēriju izvirza to, ka izrāde patiesi nevarētu notikt nekur citur. Ķiršu dārza gadījumā - nevarētu.
Skatītājus pirms izrādes sapulcina Viļņas centrā, sasēdina autobusos un ved. Viens mikrorajons, otrs, beidzas Viļņa, un pēc pāris kilometriem autobusi nogriežas priežu mežā. Pieturas vieta - mazdārziņu kolonija, kuras standarta zemes pleķīšos uzaugušas vasarnīcas. Tā, pie kuras piestājas autobusi, izskatās kā mājiņa uz vistas kājas - no koka, pašķība, turas vairāk uz dievvārdiem nekā būvniecības materiāliem. Dārzā - ražīgākos gadus pārdzīvojušas ābeles, krūmi, zāle, kurai cauri spiežas sūnas. Toties ir laipni saimnieki - trupas dalībnieki un tehniskais personāls no autobusiem un mašīnām izbirušos viesus cienā ar āboliem, konfektēm, cepumiem. Pie ugunskura kūp tēja, apkārt skraida balts, par apmeklētājiem acīmredzami priecīgs suns. Ir ap deviņiem vakarā, un izrāde sāksies, kad saule aizslīdēs aiz kaimiņu jaunbūves, - lai netraucētu projekcijai uz dārza vidū iekārtotā ekrāna.
Dārzs, tēja un suns - tā arī ir izrādes telpa, kaut fiziski pirmie divi iestudējuma cēlieni risinās mājeles iekšpusē, dzīvojamā istabā, kuras sienas noklātas ar mirušu lietuviešu mākslinieku fotogrāfijām. Kameras seko notiekošajam telpās (izrādi tur skatās arī padsmit skatītāju - citiem nepietiek vietas). Kadrējums kā vecā ģimenes kopbildē - šaurajā telpā vienpadsmit aktieri cieši saspiežas ap galdu. Brīžam kamera izrauj no grupas kādu ekstrēmu tuvplānu, atklājot aktiera skatiena emocionālās nokrāsas. Tur nav niknuma, tikai skumjš apcerīgums un klusa vientulība.
Aktierspēle ir izcila - to, ka K. Smedam izdevies izlasīt labākos no labākajiem, var redzēt uz aci. Bet programmiņā tomēr jāieskatās, lai novērtētu, ka spožā trupa ir neparasta. Īpaši izceļas vecākās paaudzes trio - Raņevskas lomā Virgīnija Kelmelīte, Gajevu spēlē Jozs Budraitis, bet Lopahinu - Jons Vaitkus. Citās lomās Vītauts Anužis, Gīts Padegims, Pauls Budraitis, Bens Šarka, Aldona Bendrjūte, Irina Lavrinoviča, Rasa Samolīte un Daiņus Gavenonis.
Dvēsele mirst
Izrāde spēlējas ar skatītāju. Sākumā tā ir lugas lasījums - aktieri, skatoties grāmatu eksemplāros, izteiksmīgi izpilda ne tikai lomu tekstus, bet arī remarkas. Pārmiesošanās tēlos ir tik pakāpeniska, ka skatītāji, atslābināti piknika atmosfērā, tai nepievērš uzmanību. Manipulācija filigrāna - dārzā valda patīkamas mājas ballītes gaisotne, pat tad, kad darbība pakāpeniski tiek pārnesta ārpus telpām. Ir mazliet dīvaini, ka Jepihodovs jau krietnā tumsā lāpas gaismā piepeši sāk rakt bedri dārzā aiz ekrāna. Efektīgi, ka jaunieši otrajā cēlienā, palikuši istabā vieni, kamīnā dedzina precīzu konkrētā dārza maketu. Bet liekas, ka emocionāli tas skatītājus nenodarbina. Tas ir interesants režisora vērojums - it kā ārpusteātra situācija, kurā skatītājs pats iesaistīts, kalpo kā atsvešinošs elements, sniedz maldīgu drošības sajūtu. Protams, tā būvēta apzināti - lai pēc mirkļa sprādzienā iznīcinātu.
K. Smeds Ķiršu dārzu, manuprāt, iestudējis vienas ainas dēļ. Ir ap pusnakti. Bena Šarka spēlētā Šarlote izdzenā skatītājus pa dārza stūriem, rādīdama «trikus» -griezdama ap sevi degošas bumbas. Sākas mežonīgas dejas, brīvības un prieka kulminācija līdz brīdim, kad zāliena centrā ar krietnu cirvi rokā ienāk Lopahins.
Vēlāk iespējams novērtēt smalko, jēgpilno izrādes ironiju - šis ķiršu (tas ir - ābeļu) dārzs realitātē ir post Lopahina dārzs. Vasarnīca, kurā notiek izrāde, esot celta poļu laikā, mazdārziņu teritorija kādreiz ir bijusi liels dārzs, kas sadalīts iecirkņos vasarniekiem. Tas, kam A. Čehova varoņi tā pretojas, noticis jau pirms gadu desmitiem. Prātā nāk, ka A. Čehova iestudējumos klišejiski tālumā rej suņi. Te tiešām rej. Ironiski, ka ar cirvi rokā nelielajā saliņā ielaužas viens no slavenākajiem lietuviešu režisoriem, kas, runājot līdzībās, pats kopis dārzu.
Bet skatītāji, pieļauju, par to nedomā. J. Vaitkus, ļaunā niknumā zvērodams, cirvi pa gaisu vicinādams, visus dzen laukā no jauniegūtā īpašuma. Dažu minūšu laikā Ķiršu dārza ģimene - gan aktieri, gan skatītāji - izraidīta no paradīzes. Vārti aizveras, Lopahins vēl uzkar zīmi «Privātīpašums», iecērt koka sētā cirvi un aiziet. Apkārtnē valda tumsa un klusums, tikai priedes draudīgi šalc, kā jau tās mēdz šalkt vasaras nakts vējos. Mirklis ilgst krietnu brīdi. Daži skatītāji sakāpj mašīnās un aizbrauc. Citu aizvien nervozākie jociņi noklust. Ķiršu dārza zaudēšana piepeši personiski attiecas uz katru. Protams, izrāde nebeidzas meža vidū aiz aizcirstiem vārtiņiem. Tomēr pārdomu brīdis aiz durvīm jāpārdzīvo katram.
Pašam K. Smedam Ķiršu dārzs esot brīvība, ko mākslā iznīcina tirgus. Izrādē nav tradicionālās Ķiršu dārza dvēseles - Firsa vietā Laimoņa Noreikas, lomai izraudzītā aktiera, fotogrāfija. Viņš mira, pirmizrādi nepiedzīvojis. Un tas izrādes kontekstā šķiet emocionāli būtiski. Ģimene izmirst. Teātrim atliek izmisīgi meklēt jaunus ceļus, kā būt kopā ar savējiem. Ķiršu dārzs ir viens no organiskākajiem, kādu pēdējās sezonās nācies redzēt.