Vai zināt, ko kurš kam teicis?
Teātra veiksmīgo franšīzi šogad veido cita komanda, tāpēc jūtama atšķirīga pieeja, apvienojot klasiski žurciskas vērtības ar acīmredzami citu skatījumu uz dzīvi Latvijā. Scenāriju rakstījuši Mārtiņš Egliens un Jānis Skutelis, režisors šoreiz Viktors Runtulis. Uz skatuves - Apgraizīti konsolidēti optimizētās televīzijas (AKOTV) programma. Raidījums pēc raidījuma - Kas nenotiek Latvijā?, Šeit, ne tagad, D punkts, 1 grams kultūras... Tos pārtrauc reklāmas pauzes un īsas nacionālās Gada balvas 100 grami žurkas pasniegšanas ceremonijas epizodes. Nominācijās katram latvietim līdz kaulam pazīstamas reālijas, piemēram, Gada mūža celtne (konkurencē ar Gaismaspili un Nacionālo bibliotēku uzvarēja Stikla kalns), Gada pārtikas ražotājs (apbalvots Dinamo Rīga), Gada cilvēks, kurš neizmantoja iespēju paklusēt..., Gada plikākais teātris u. c.
Aktieri ņemas uz nebēdu. Reklāmas pauzes ir asprātīgas, tēli burvīgi. Ar izrādes pamatu - raidījumiem un balvu pasniegšanas ceremoniju - iet švakāk. Šogad izpaliek tas, kas Žurkas pirmsākumos Edmunda Freiberga vadībā nodrošināja seriālam skatītāju uzmanību: nav ne politikas, ne ekonomikas. Izrāde faktiski ir popkultūras faktu tests Latvijas iedzīvotājiem. Vai zināt, kurš uzvarēja Eirovīzijā? Vai zināt, kurš ko kam publiski teicis? (Krāsaināko pērnā gada citātu, starp citu, trūkst.) Vai atpazīstat politiķi? Karikatūras trupai patiesi padodas. Pie maniem personiskajiem mīluļiem pieder Artura Krūzkopa Pujats, Daigas Gaismiņas Aina un Ģirta Jakovļeva Mārtiņš Rītiņš, bet burvīgs gan raudošais Šlesers, gan demagogs Godmanis, gan Sudraba, gan Āboltiņa, gan... Uzskaitīt gandrīz trīsdesmit Nacionālā teātra aktierus, kas piedalās izrādē, un viņu vēl daudzskaitlīgāko tēlu pulku īsā recenzijā ir neiespējami, kaut īsu glezniņu varētu uzburt teju par katru.
Nav atrasts apsmejamais
Jāsmaida izrādē ir daudz, jāsmejas - ne pārāk. Vai nu joki kur jau dzirdēti, vai arī aizķeras aiz pārlieku garas sagatavojošās triādes. Bet galvenokārt šķiet, ka teātris neko īsti apsmejamu mūsu dzīvē tā arī nav saskatījis. Žurkai allaž ir bijuši zobi. Šogad asākais joks, kas dzirdams no Nacionālā skatuves, lidoja režisores Gaļinas Poļiščukas virzienā. Cunftes iekšējās attiecības, protams, ir viens no avotiem, kurā pasmelt iedvesmu, bet neviļus tomēr raisās jautājums - vai tiešām Poļiščuka pērnajā gadā iekļūst kaut Latvijas nebūšanu simtniekā? E. Freiberga labāko gadu Žurkas saprata - jo sliktāk iet, jo asāki un nekaunīgāki joki pieļaujami. Ja būtu jāspriež pēc joka temperatūras iestudējumā, tad - dzīvojam labklājības valstī ar gaišu nākotni.
Nav jau tā, ka es teātri nesaprastu. Droši vien negribējās lieku reizi uzplēst rētas, gribējās ko dzīvi apliecinošu. Par to liecina aizkustinošie klipi izrādes beigās - jauki bērni stāsta, ko domā par Latviju, dzīvi. Bet tā tomēr nav Žurka - karnevāliskās kultūras nesēja, kas ar smiekliem iznīcina, padarot dzīvi pēc tam varbūt mazliet labāku, bet noteikti vieglāk panesamu. Tieši pretēji - 100 grami žurkas šogad beidzas pat sēri. Balvu par mūža ieguldījumu jaunā komanda pasniedz «vecajai žurkai» Svetlanas Bless personā. Aktrisei skumjas neizdodas noslēpt, skatītājam - arī ne. Ja reiz uz teātri ejat pēc pusstopa ar dzērājdziesmām, ar glāzi apmierināties ir grūti.