Gleznotāji ir laimīga tauta. Politiķu nejēdzības, dīvainības, savtīgums, negodīgums un muļķīgie lēmumi gleznotāja darbu ietekmē minimāli. Rembranta Harmensa van Reina, kas dzīvoja 17. gadsimtā Flandrijā, vai Deivida Gilmora, kurš dzīvo mūsu gadsimtā Apvienotajā Karalistē, ietekme ir nesalīdzināmi lielāka nekā tepat manā pilsētā un laikā mītošo politiķu izdarības.
Ekonomiskās konsekvences skar arī gleznotājus, bet - ja man nebūs audekla un eļļas krāsu, es atradīšu citu formu, veidu un materiālu, kurā vizuāli paust savas individuālās idejas. Un par šādu lietu kārtību no sirds pateicos Dievam.
Neesmu pārāk apvainojies ne uz politiķiem, ne uz sabiedrību arī par to, ka neizdodas nodrošināt savu eksistenci, strādājot tikai par gleznotāju, un ka visu mūžu bijis jāmeklē cits peļņas avots: skolotājs mākslas skolā, maketētājs tipogrāfijā u.tml. Esmu pieņēmis to kā normālu lietu kārtību. Pildot šīs sociālās lomas, kā darba ņēmēju mani jau daudz stiprāk ietekmējusi varas realizētā politika. Reizēm arī sāpīgi.
Galvenokārt tā ir «pagaidām pacieties» situācija, kuru pēdējā laikā nomainījušas «nemaz neceri» noskaņas. Kopš Latvijā iestājies kapitālisms, esmu mācījies pieņemt aksiomu - «viss maksā tik, cik tas maksā». Vienlaikus man kā skolotājam bijis jāmācās pieņemt piedevu, kam vārdā «tirgus prasībām atbilstīgs atalgojums». Apjausma, ka skolotāji nekotējas, ir motivējusi samazināt pedagoģiskās aktivitātes, vienlaikus apgūstot tirgū pieprasītāku profesiju - maketētājs. Kādas konsekvences izriet no mana stāsta?
1. Kā gleznotājs jūtos labi. Man ir sava, paša radīta pasaule, kurā viesojas arī citi cilvēki, kam tas šķiet vilinoši.
2. Kā skolotājam man jāspēj sadzīvot ar apziņu, ka sabiedrībai esmu ne sevišķi vajadzīgs, jāsaņem visai pieticīgs atalgojums, jāierobežo izdevumi līdz prozaiskam minimumam.
3. Kā maketētājam un citu gadījuma darbu darītājam privātajā biznesā jāsastopas ar bezspēcīguma sajūtu darba devēja diktēto noteikumu priekšā.
4. Kā vēlētājam man absolūti pietrūkst nopietnas, spēcīgas partijas, kas reāli, nevis deklaratīvi aizstāvētu darba ņēmēju tiesības.
Rezumējot - dzīvoju ar dominējošo sajūtu «pagaidām», kam ir spēcīga tendence pārtapt rezignācijā. Šo rezignāciju nekliedē ne valdības, ne pašvaldības lēmumi, un šo rezignāciju drīzāk veicina partiju priekšvēlēšanu solījumi, kurus deklamē atkal jau tās pašas mutes tajās pašas sejās.
Izrauties no rezignācijas un nihilisma palīdz ideālisms un entuziasms. Tieši tāpēc, ka aldziņa maza, daru vairāk un cenšos darīt labāk kā skolotājs. Tieši tāpēc, ka darba devējs nospļaujas par manām interesēm un esmu viņa priekšā bezspēcīgs, daru savu darbu kvalitatīvi, jo tas ir mans darbs un man ir jāatbild par sevi sev pašam. Tikai tā varu saglabāt pašcieņu un jēgu savam darbam, izlienot caur tā tīkla aci, kas tiecas tik daudzus sastūķēt nevajadzīgo un nespējīgo konteinerā, citus - noderīgo un izdevušos plauktiņā, lai tad beidzot valdīt kļūtu pa īstam ērti.
*gleznotājs, Māras Muižnieces Rīgas mākslas skolas skolotājs