Protestējot pret pārpilnajām kapsētām ar neizstājamajiem cilvēkiem, kuri daudziem šķiet it viegli nomaināmi ar bālāku vai, tieši otrādi, laikmetam piemērotāku klonu, ņemos atzīties, ka man Gunars Saliņš šķita esam reta un brīnumaina dāvana latviešu kultūrai. Ne tāpēc vien, ka dzirkstošs talants, ikonogrāfisks leģendārā Elles ķēķa pārstāvis, lokālā un pasaulīgā sintēzes laimīgs pierādījums, ne tāpēc, ka tik brīnišķi kalpo literatūras vēsturei ar savu trimdinieka šķietami tik tipisko stāstu (tomēr to apvēršot), bet kā brīvs gars apstākļos, kas noliedza ne tikai brīvību, bet pašu gara esamību.
Pat ja es būtu sastapusi Gonku tikai reizi dzīvē, zinu, ka arī tas būtu bijis stigmatiski. Kas bija tas īpašais? Vispirms temperatūra. Kvēle. Dedze. Vēlība. Liela sirds. Jā, diemžēl atšķirīgas kvalitātes no ierastās dižu dzejnieku paštrauksmes, kas būtībā noslēdz durvis uz ārpasauli, lai audzētu un mēslotu par sevi dižāko ego. Viņš nebija arī tēvišķi aizgādniecisks vai, vēl ļaunāk, īgnumā apkaltis viszinis, kas ļautu piesēst pie svētījošās rokas uz kājsoliņa par sevi jaunākam un nepieredzējušākam literatūrā iekritušam cilvēkam. Gonka biji tu pats. Viņš itin kā ielija satiktajā cilvēkā un godināja otru ar savu neviltoto uzmanību, ieinteresētību un nešaubību par to, ka mēs visi esam vienas mistērijas līdzvērtīgi dalībnieki. Izmisumu par šo mistēriju Gonka bija apmainījis pret apliecinošāku kontrabandu - dzīvošanu mākslā, mūzikā, literatūrā, uzsūcot pasauli kā bite. Aizrautīgi, bet ne badīgi. Hedoniski, ne egoistiski profesionāli. Izsakoties nepiedienīgi vienkāršoti, - viņš bija brīnišķīgs cilvēks ar šarma plašo un devīgo auru. Ne tikai izcils dzejnieks. Atsaukšanās uz Latvijā notiekošo bija cilvēciski, ne politiski svelmaina. Tam apliecinājums bija kaut Gonkas solidaritāte traģiskajā Klāva Elsberga bojāejā, kad, dzejnieku nepazīdams, viņš uzrakstīja lakonisko un kā žileti precīzo Kritušais.
Būtisks viņa dzīves un dzejas fokuss bija brīnumainība. Reiz viņš, uzvaicāts par to, kā attiecas pret sevis ieplauktošanu sirreālistos, čakistos, erotiķos u. c, atbildēja: «Uz brīnumaino mani jau bērnībā noskaņoja brīnumu pasakas, «iedomu spoguļi» un paša sapņi ( sapņi, kas rādās miegā). Ne sirreālisms, bet drīzāk pasaku vai sapņu reālisms, līdzīgi kā glezniecībā maģiskais. Tiesa, kaut kur viss sasaucas ar Andrē Bretonu, ka tikai brīnumainais ir skaists.»
Slejas izmērs liedz pat pārlidot Saliņa biogrāfijai, tās brīnumainībai, kur nu vēl dzejai. Bet tā ļauj atgādināt, ka mums ir bijis tāds latvietis, kuram diemžēl pat pozīcijā pret pasauli un savu dzimteni nav līdzinieku. Varbūt viņš ar laiku kļūs arhetips, kam līdzināties, Dievs zina.
Kad Gonka iegriezās Latvijā drūmajās 70. gadu beigās un nokļuva Vecpiebalgā, viņš bija bezgala laimīgs, uziedams savas dzimtas atzaru, kurā kāds sencis bijis ilkšu zvaniņu lējējs. Dzejas ciltsbrālis.