Kartupeļus rok viena
«Nekad tu, cilvēks, nevari zināt, ar ko viss beigsies,» Emīlija skumji pavīpsnā, un acīs pamirdz asariņa. Viņa jau sākusi nopietni domāt par saimniecības samazināšanu. Iespējams, nākamgad turēs tikai divas gotiņas un vienu sivēnu. Viena pati rokot kartupeļus, viņa nereti iedomājoties par vasaras šlāgermūzikas koncertu, kuru tā arī nedzirdēja. «Bet kur tad Aivars? Tā arī neatbrauca?» nenociešos pajautāt. «Aivars? Tak atbrauca,» Emīlija laiž vaļā savu garo smējienu, tik aizrautīgu, ka aizmirstas gan ar dakšām rokamās kartupeļu vagas, gan no rītiem sāpošās kājas. Un piebilst: «Dzīvē jau nav kā pasakā, kur laimīgas beigas ir garantētas.»
Ar liķierīti tīkliņā
Todien Emīlija posusies uz koncertu pilsētā, vedekla solījusi paņemt līdzi. Aivars pa tālruni iepriekšējā vakarā noteicis tā nepārliecinoši - būs, nebūs. Mašīnai kaut kas motorā grabot, nevar ar tādu braukt uz pilsētu. «Mierīgi pucējos, pēkšņi pieklauvē kaimiņš, nez kāpēc acis pārgriezis un pie vēdera turēdamies, lai ejot ārā, pie manis atbraucis. Izeju pagalmā, ak mandieviņ! Izkāpj no mašīnītes strups, apaļš, man līdz degungalam, tā teikt, ni captys vabalis... sniedz man veco laiku tīkliņā ieliktu liķierīti un jau pārziedējušu rozi no tantes lielā rožukrūma. Sāk jau kravāties pa bagāžnieku, kur lielās somas, tad atmet ar roku, ka izkraušot vēlāk, lai aicinot iekšā. Bet es stāvu, nevaru valodu atgūt.»
Emīlija stāsta, ka visvairāk viņu pārsteidzis tas, ka potenciālais precinieks savos sešdesmit gados jau izskatās tāds, it kā viņam būtu ap astoņdesmit. Bet ko darīsi, atbraucis ir, jāaicina iekšā. «Ieejam, tante jau zvana pa telefonu, tu to Aivariņu neaizmirsti pabarot, viņš visu rītu esot nervozējis, nav ēdis. Bet man jau rokas nolaidušās, nezinu, ko darīt, kur sprukt, ko es te viņu vēl barot iešu. Ieleju viņam savu rīta kafiju, no tās atsakās, esot par stipru. Sēžam, viņš atkorķē liķieri, bet man dzert negribas. Tā i nosēdēja visu dienu - kā pods.»
Visus vaino
«Tu zini,» Emīlija paceļ balsi, «ne jau es par to augumu vai resnumu tā satraucos. Pati jau nekāda krasavica vairs neesmu. Bet tik tukšu cilvēku vēl nekad nebiju satikusi.»
Mēģinājusi iesākt vienu tēmu, otru, nekas neizdevies. Pajautājusi par iepriekšējo laulību. Atbildē dabūjusi garu jo garu bijušās sievas trūkumu un vainu aprakstu. Vai pats nav ne pie kā vainīgs? Apvainojies, kur tad šim tā vaina? Kāpēc tagad negrib pie saimnieces strādāt? Tā arī esot slikta. Valsts pensiju vēl nedodot, naudas nav, mantas nav. Tā vārds pa vārdam, un Emīlija sapratusi, ka šinī pasaulē visi ir slikti, izņemot viņas iecerēto. Par dziedāšanu folkloras ansamblī un dancošanu Aivars atteicis, ka tādas glupības viņu neinteresējot, bet Emīlija varēšot skriet, viņš neliegšot. Vienīgā tēma, pie kuras precinieks atplaucis, bijusi veselība. Emīlijai nācies dzirdēt visu viņa slimību un kaišu detalizētu aprakstu, zāļu devas, procedūras, kādas ir bijušas nepieciešamas un kādas vēl būšot jāiziet. Tagad jau būšot vieglāk, te pilsēta tuvāk, dakteri pieejamāki. Tad, kad vīrietis sācis vilkt nost kreklu, lai parādītu operācijas rētas uz vēdera, Emīlija neizturējusi un izbēgusi ārā, lai piezvanītu vedeklai. Tā jau bijusi pusceļā uz pilsētu un briesmīgi negribējusi griezties atpakaļ, taču sapratusi, ka vīramātei tas ir dzīvības un nāves jautājums.
«Aizbildinājos, ka man jābrauc pie bērniem, steigā saliku visu, ko pieliekamajā varēju atrast, lai aizved tantei, sasēju nastu, dodu viņam. Tas nesaprot, prasa, a kur šim jābrauc? Labi, ka ienāca vedekla. Tad paņēmis nastu, vēl noskatījies, ka pudele nav ne pusē, un vilcies uz mašīnu. Pie durvīm vēl žēli noprasījis - tad tiešām manis neņemsi? Kad aizbrauca, ilgi nevarēju nomierināties, gāju pie gotiņām parunāties, vēlāk ar svētīto svecīti māju izstaigāju. Vakarā zvana tante, nikna, rājas. Bet ko es varu darīt?»
Seriāls vēl nav galā
«Vairāk nekādu cerību?» jautāju Emīlijai. Viņai jau atkal zem acīm ievilkušās šķelmīgas grumbiņas. «Es jau tev teicu, ka dzīvē neko nevar paredzēt. Atnāk vienu dienu pagasta strādnieks, kurš pie manis ņem pienu, pasūdzos, ka nevaru viena tikt galā, šis saka, vai es nedusmošoties, ka iedošot manu telefonu savam kaimiņam pilsētā, kam pirms dažiem gadiem sieva nomirusi. Nu, lai dod vien. Pēkšņi vienā dienā man zvana Pēteris, aicina satikties pilsētā. Man bija jābrauc uz banku, aizgāju arī.»
Pēteris esot Aivara vienaudzis, taču, kā piebilst Emīlija, ja abus saliktu kopā, būtu kā dēls ar tēvu. Iesirms, pieklājīgs, atklāts. Abiem jau tūlīt bijis par ko runāt, tikai Emīlija jau pēc minūtēm desmit taisījusies uz māju. «Viņš tāds inteliģents pilsētas kungs, bet es paskatījos uz savām rokām, mati arī sen nebija frizieri redzējuši. Domāju, ko es te, ģeravņas buoba. Cēlos un skrēju uz autobusu, raudienu aizturējusi.»
«Tā arī beidzās?» - «Nu, vakar viņš man atkal zvanīja. Kas būs tālāk, nezinu. Tikai govis gan laikam viņš man neslauks,» atvadoties nosaka Emīlija.