Sabiedriskā televīzija šonedēļ pievērsās tēmai, par kuru tā sabiedrības daļa, kas a) lasa grāmatas, b) lasa grāmatas krievu valodā, zināja jau sen. Proti, krievu valodā iznākošo grāmatu tirgotāji sadaļā mūsdienu vēsture un politoloģija masīvi tirgo izstrādājumus, par kuru saturu skaudībā varētu apraudāties Kremļa propagandisti kaimiņzemes plašsaziņas līdzekļos. Skaidrības labad jāpiezīmē - šī parādība ir ne tikai LTV minētā tīkla, kas strādā ar Polaris zīmolu, veikalos, bet arī, piemēram, daudzstāvīgajā grāmatnīcā Gora un, starp mums runājot, arī krievu valodā iznākošajām grāmatām veltītajos stendos dažā labā «latviešu» grāmatveikalā.
Cik nopietna ir šī problēma, vai, citiem vārdiem sakot, var runāt par vēl vienu hibrīdkara sastāvdaļu?
No vienas puses, izdevumu ar alternatīvu skatījumu par, piemēram, Ukrainas vai Baltijas vēsturi, trūkums krievu valodā šajās grāmatnīcās teorētiski nosaka to, ko mūsu cittautieši var par šādām tēmām izlasīt grāmatu formā. No otras puses, tie, kuri nevēlas piegružot smadzenes ar propagandu, jau pirms vairākiem gadiem sākuši grāmatas no Krievzemes pasūtīt. Ja tu kā lasītājs esi pārliecinājies, ka izdevniecība X neizdod atkritumus, tu seko izdevniecības jaunumiem internetā un pasūti interesējošo sējumu (vismaz viens grāmatveikals Rīgā specializējas šī pakalpojuma sniegšanā). Problēma rodas tad, ja esi, kā mēdz teikt, impulsīvais pircējs.
Tomēr vēl lielāka problēma ir tā, ka krievu valodā jēdzīgu darbu par jauno laiku vēsturi un mūsdienu politiku vispār iznāk arvien mazāk. Ja vēl pirms dažiem gadiem, ciniski sakot, sējuma noformējuma garlaicīgums bija zināma garantija satura akadēmiskajam korektumam, tad nu arī Livonijas karam vai Baltkrievijas XVII gadsimta vēsturei veltītajos Krievijas izdevumos, kas noformēti ar it kā solīdu zinātnisku institūciju «regālijām», nākas saskarties ar ideoloģiski neslēpti iekrāsotiem tekstiem. Atļaušos apgalvot, ka propagandas nesacūkotu vēstures un politoloģijas literatūru Krievijā šobrīd izdod burtiski 4-5 izdevniecības. Respektīvi, runa nav tik daudz par kaut kādu speciālu hibrīdkaru cīņā par «tautiešu» smadzenēm, cik sabiedrisko zinātņu pagrimumu Krievijā vispār.
Kādi risinājumi? Vispirms jāatzīst, ka arī piedāvājums latviešu valodā ir, pieklājīgi izsakoties, ierobežots. Pamēģiniet kaut ko zinātniski korektu atrast, piemēram, par Ukrainas XX gadsimta vēsturi. Būtu pārdroši apgalvot, ka cittautieši naski meklētu izdevumus latviešu valodā, tomēr uzskatīt, ka grāmatu angļu valodā lasīšana ir adekvāta alternatīva, ir vēl vieglprātīgāk. Tas ir, ja esam tik norūpējušies par piedāvājumu krievu valodā, vērts padomāt par to pašu mēlē.