Tad jau laikam tev labi gēni, ja, neveselīgi dzīvojot, trīsdesmit gadu vecumā esi saglabājusi padsmitgadīgas meitenes augumu un acu mirdzumu?
Varbūt tas tā ir, jo pat krunciņas ap acīm, kas pamazām sāk veidoties, man šķiet smieklīgas. Grēkoju it visā. Televīzijas pavāri cep fantastiskas bulciņas, un es tās ēdu bez skaita. Pēc tam, organismu attīrot, pasēžu uz sausiņiem. Brokastis neēdu, jo neesmu īsti pamodusies. Tikai izdzeru lielu krūzi kafijas. Toties sestdienās vai svētdienās, kad varu ilgāk pagulēt, uztaisu savu iemīļoto rīta ēdienu - auzu pārslām piegriežu banānu vai pielieku zemenes un pārleju ar aukstu pienu. Man patīk iekosties Latvijas tomātā vai gurķī, bet šovasar topā ir grilēti ēdienu, piemēram, cukini un šampinjoni. Neesmu veģetāriete, priekšroku dodu vistai un zivīm.
Kaut kas veselīgs tajā visā tomēr pavīd.
Nu ja. Piemēram, ja pērku topiņus, tad tikai kokvilnas. Taču, ja man patīk kāda kleita, kura turklāt labi izskatās un pland, tad man vienalga, cik tajā viskozes vai poliamīda. Dekoratīvo kosmētiku neprotu lietot, bet pērku mitrinošos krēmus, jo šķiet, ka, daudz strādājot ar datoru, āda kļuvusi sausa.
Žurnālista darbs - tie ir mūžīgie stresi. Kā ar tiem tiec galā?
Mūžīgā panika ir mans dzīvesveids. Nervi dedzina kalorijas. Esmu no tām, kas par visu var pinkšķēt, jo šausmīgi emocionāli un personiski uztveru visas nebūšanas. Sapsihojos, uzkliedzu cilvēkiem un pēc tam notikušo pārdzīvoju. Tomēr mācos sakārtot dvēseli.
Varbūt gatavojies doties uz Indiju?
Man nevajag Indiju. Pagājušajā gadā ar Jēkaba katedrāles jauniešiem priestera Ilmāra Tolstova vadībā 13 dienas gāju svētceļojumā uz Aglonu. Ieguvu dvēseles mieru, sakārtoju domas, nometu 5 kg svara, ieraudzīju fantastisku Latviju, kādu nevar redzēt pa mašīnas logu. Ne brīdi nedomāju par darbu. Bija rīti, kad sāpēja visas maliņas, it kā buldozers pārbraucis pāri. Taču tas nozīmēja, ka esmu dzīva.
Vai ievēro arī gavēni?
Šajā laikā jāatturas no lietām, kas tevi visvairāk kārdina. Es sev aizliedzu gavēnī šopingot, pirkt drēbes, izklaides lietas. Nākamgad gavēnī mēģināšu atteikties no televīzijas skatīšanās.
Cik stipra ir tava ticība Dievam?
Man ir svarīgi sakārtot savas attiecības ar Dievu. Ticība ir mana dzīvesveida pamats. Neesmu no tiem, kas var lūgt Dievu birzī. Katru svētdienu desmitos eju uz dievkalpojumu baznīcā. Man ir svarīgi lūgt Dievam piedošanu par to, ko tuviem un svešiem cilvēkiem esmu pāri darījusi nedēļas laikā. Pēc tam iestājas dvēseles miers. Tagad visi peras savos kredītos un līzingos, katra vitamīnu paka maksā bargu naudu, bet Dievs ir par velti. Pašlaik daudzi cilvēki dreb par visu, bet Baznīcā vienkārši - noliec savas problēmas Dievam pie kājām! Agrāk es ļoti uztraucos par visu - kā izbraukšu no stāvvietas, kā pagūšu izdarīt darbus, kas notiks rītdien, bet Bībelē ir pateikts - nezūdies par rītdienu, dzīvo šeit un tagad.
Vai esi laimīga?
Laimīga krīzē? Neticēsi, bet - esmu gan. Jo beidzot ir svarīgi, kas esi tu pats, nevis kāda tev mašīna vai māja. Laimīga esmu arī tāpēc, ka man nav kredītu, ka pārcēlos no dārgāka dzīvokļa uz lētāku, ka man pie mājas ir dārziņš, ka rodu mieru dvēselē.