Kā zirgs, tikai mazāks
Uz jautājumu, kā līdz tādai dzīvei nonākusi, Dzintra atbild, ka agrāk ar labiem sasniegumiem nodarbojusies ar zirgu sportu, bet krīze ieviesa savas pārmaiņas. Tagad jaunā sieviete spriež: «Man, protams, zirgu pietrūkst, bet būtībā suns ir tas pats zirgs, tikai mazāks.»
Abi vipeti ir Dzintras apzināti iegādāti suņi. Pirmais bija Vudu. Viņš plūcis starptautiskus laurus, tagad jau ir opis, sunim ir deviņi gadi. Vipets Džespers tieši tagad ir izstāžu karjeras spicē, kausus gūdams, vai pusi pasaules apceļojis. Dzintra palepojas: «Pašlaik Džespers ir Baltijā smukākais puisis, viens no titulētākajiem suņiem Eiropā.» Kroča Dzintrai «paņēmās netīšām» - sune iepatikās dēlam Artūram, kurš, tāpat kā Dzintra, dažkārt izstādēs strādā par hendleru. Kročai iesauka esot no vārda krokodils. «Ar viņu ilgi mocījos, pie pavadas Kroča negāja, bija riktīgi stulba, vilku viņu pa trotuāru. Pat apsvēru domu atdot suneni atpakaļ, bet tagad esmu laimīga, ka pietika pacietības viņu izaudzināt.» Burito ģimenē ienāca sešu mēnešu vecumā. Dzintra neslēpj patiesību: «Iepriekšējā ģimenē viņš bija sakodis bērnu, raksturā draņķīgs, čurāja un kārtojās mājā, bet apveltīts ar milzīgu drosmi.» Čivava ir meksikāņu suņu šķirne. Jaunajā dzīvē Dzintra sunim deva jaunu vārdu. Burito ir meksikāņu ēdiens - pankūka ar gaļu. Par čivavu Dzintrai ir savs spriedums: «No mazsuņiem šis ir labākais variants, bet visi mazie ir napoleoniņi. Viņiem ir čuras galvā un smadzeņu rezervuārs starp pakaļkājām. Kad tas ieslēdzas, džeks kļūst kurls un bez bailēm skrien virsū lieliem suņiem. Viņu nevar atsaukt. Tāpēc suņinieku aprindās smejas, ka čivava bez pavadas - tas ir beigts suns. Burito ir visaktīvākais, vismīļākais un visērtākais, viņu var paķert padusē.»
Atkal gribulis klāt
Dzintra ar dēlu, četriem suņiem un diviem kaķiem dzīvo vienistabas dzīvoklī dzīvas satiksmes maģistrāles Valmieras un Matīsa ielas stūrī. Jaunā sieviete skaidro: «Starpība tikai, vai jums nav neviena vai ir viens un vairāki suņi. Lai vai cik to būtu, staigāt jāiet tāpat, jābaro, ja gribi aizbraukt - jāmeklē aukle. Galvenais - suņiem jābūt mācītiem, jāzina elementārās komandas. Es izmācījos kinologu kursos un apmācīju suņus pati.»
Kā tava saime satiek savā starpā? «Kroča ir sterilizēta, tāpēc nekādas razborkas uz greizsirdības pamata pie mums nav bijušas. Es uzreiz suņiem noteicu, ka galvenā kuce mājās esmu es. Bez variantiem. Suņi šo aksiomu atzinuši par derīgu.» Kopīgus svētkus svinat? Dzintra smaida: «Protams. Parasti manu draugu lokā suņu dzimšanas dienas tiek ievērotas. Tās vai nu apvieno ar kādu no draugu dzimšanas dienām, vai tas vienkārši ir iemesls pagalmā izvilkt BBQ. Svinam mūsu draudzenes kokera dzimšanas dienu, tā ir 17. datumā, bet svinam 18. novembrī, jo tā ir brīvdiena. Tad notiek skaista suņu ballīte - ar pirti, klātu galdu, karstvīnu pagalmā, kamēr suņi izdauzās.»
Ar saviem suņiem Dzintra strādā ļoti nopietni, bieži braukā uz izstādēm Latvijā un ārzemēs. Citreiz viens suns līdzi, citu reizi visi četri. Dzintra brauc ar draugiem viņu busiņā vai lido ar lidmašīnu: «Tas nav viegli, un bieži uzmācas doma, kam man tas viss. Taču tas ir arī fīlings: pitstopi degvielas uzpildes stacijās, Polijā jau pusdienas, ātrās ēdināšanas ķēde KFC, mājas lietu veikali IKEA, kafija Starbucks, kā man te pietrūkst, izstādes un atzinība sunim un beigu beigās baigais nogurums. Taču, kad paiet nedēļa pēc kārtējā brauciena, atkal gribulis ir klāt, tā ir sava veida atkarība.» Dzintra bilst, ka ārzemēs nekad nav izjutusi negatīvu attieksmi pret suņiem, protams, jāievēro valsts noteikumi, piemēram, Venēcijā visi suņi iet pie pavadas, Horvātijā obligātas ir pavadas un uzpurņi, Vācijā un Dānijā ir aizliegto suņu šķirnes utt.
Nespiedz par katru kucēnu
Zviedrijā uz kādas mašīnas Dzintra izlasījusi - «Dog is not only for Christmas, it's for life» (suns nav Ziemassvētkiem, bet gan visai dzīvei). Dzintra priecājas, ka atradusi savus liktenīgos suņus, un uz jautājumu, kādas šķirnes suni vēl gribētu piepulcēt savējiem, atbild: «Man vienmēr būs kāds vipets, un droši vien padušsuņa [suns, ko var nēsāt padusē] lomu pildīs čivava. Taču garām ir laiks, kad, aizbraucot ciemos, spiedzu par katru kucēnu. Ja man kādu šķirni sakārojas, cenšos iepazīties ar tās pārstāvjiem, un bieži nākas aplauzties: vieniem ir rinda iedzimtu veselības problēmu, citiem problēmas ar temperamentu, citi daudz jākopj, vai daudz laika jāiegulda viņu apmācībā. Ir daudzas šķirnes, kas man patīk citu cilvēku pavadā, bet sev tādu suni negribētu. Man ir ideāla komanda, un gribētu, lai tādā sastāvā tas būtu mūžīgi.» Kamēr runājamies, Džespers un tūlīt arī Kroča atstāj zālītē glītas čupiņas. Dzintra izņem no somas maisiņus, un suņu atstātās pēdas rūpīgi savāc. Taču, tāpat kā pastkastes Rīgas ielās, arī atkritumu urnas Grīziņkalnā sameklēt ir ļoti grūti. Atvadāmies, un Dzintra ar suņiem pavadā un maisiņiem rokās dodas uz mājām. Cerams, pa ceļam viņa kādu atkritumu urnu atradīs.