Pēdējā laikā politiskajā retorikā bieži lietots vārdu savienojums ir valsts drošība kā nepatīkami aktualizējies, nepārprotami primārs uzdevums. Grūti spriest, cik lielā mērā runātāji ar to saprot ne tikai ārējus apdraudējumus un pašmāju radikāļus, bet gaisotni sabiedrībā kopumā, tomēr kopumā grūti nepiekrist. Šis uzdevums tuvākā gada laikā no politiķiem un par politiku debatējošajiem prasīs palielinātu devu saprātīguma vai, ja vēlaties, gaumes.
No vienas puses, būs nožēlojami, ja mēs, ik dienu piesaucot (turklāt pamatoti) apdraudējumus Latvijai, vienlaicīgi strīdēsimies par sīkumiem. Nevar aicināt uz ķildu aizmiršanu augstāku mērķu vārdā un tajā pašā laikā vēlēšanu kampaņās ierasti izspīlēt nenozīmīgus faktus, kas kaitē konkurentam, vai ikdienas politikā klupināt nepieciešamus lēmumus tikai tādēļ, ka tas iekļaujas kaut kādās aizkulišu kombinācijās.
No otras puses, nedrīkstētu būt arī tā, ka jaunā situācija, kādā esam, kalpotu uzspiestai pašcenzūrai. Dažas pazīmes jau ir - prezidenta Bērziņa aizstāvji viņa kritiķiem piedēvēja neapzinātu vai pat apzinātu kalpošanu Kremļa interesēm. Valsts drošības vārdā aicināt nekritizēt varu ir ļoti ērti varnešiem, bet diezgan ciniski.
Citiem vārdiem, ir un būs nepieciešams nostaigāt pa ļoti smalku līniju starp ierasto ecēšanos un klusēšanu iekšpolitiskā miera vārdā.
Kā piemēru var minēt tradicionālu oponentu, Saskaņas centru (SC). Mulsina aizrautība, ar kādu pēdējās dienās tiek ķidāta Ušakova personīgā dzīve, tajā pašā laikā nepievēršot uzmanību krietni nopietnākai tēmai. Proti, savās politiskajās reklāmās apgalvojot, ka t. s. latviešu partijas baida vēlētājus «ar krieviem», SC melo. Var teikt, ka kāds pārspīlē «draudus no austrumiem», bet neviena no partijām nerunā par «krieviem». Tā nav politiskām reklāmām tradicionālā demagoģija, tā ir ļoti bīstama maldināšana - kaut tādā aspektā, ka iestāsta Latvijas cittautiešiem, ka viņus šeit uztver kā ienaidniekus, attiecīgi... Ja SC priekšvēlēšanu laikā piepušķo savu veikumu un nekorekti interpretē citu, nav vērts iedziļināties, jo līdzīgi dara arī viņu konkurenti un tāds ir politikas «žanrs». Tajā pašā laikā, ja SC kacina sabiedrību ar starpetniskām tēmām, par to ir jārunā, lai gan būs labu griboši cilvēki, kuri ieteiks arī to ignorēt - «tā jau ļaudis uzvilkušies». Vienlaikus būs lieki devīgi atspoguļot katru mūlāpu, kurš 9. maijā uzvedīsies izaicinoši, un no šādu personāžu saukļiem izdarīt vispārinošus secinājumus.
Bet, ja runā par pašreizējo varu nacionālajā līmenī, mēs patiesi varētu pievaldīt savu mazohistisko ikvienas neveiklas izteikšanās, ik sīka kašķa izcelšanu un izgaršošanu komentāros un komentāros par komentāriem, jo tas neveicina cilvēku vēlmi uzņemties atbildību par šo valsti (t. sk. - piedaloties vēlēšanās). Tajā pašā laikā Kremļa vietējo sabiedroto iespējamā nākšana pie varas Latvijā nevarētu būt alibi mūsu politiķiem.